Ēdenes dārzs ir viens no Reinjonas botāniskajiem dārziem, to 1990. gadā ir izveidojis franču agronoms un botānikas entuziasts Filips Kaufmants. Šeit ir savākti Maskarēnu salu augi – koki, puķes, garšaugi.
Viena no iecienītākajām Ēdenes dārza atrakcijām ir hameleoni. Arī mums palaimējas tos ieraudzīt. Tas nemaz nav tik vienkārši, jo hameleoni uzvedas klusi un pēc popularitātes netīko.
Pa ļoti līkām ieliņām, vēlāk pa meža ceļu braucam uz Maido (2150 m v.j.l.). Tur ir skatu laukums uz Mafate cirku. Lai arī esam diezgan agri (tā mums liekas 🙂 ), sāk jau rasties mākoņi. Bet skati vēl feini. Tālāk pa Mafate cirka kraujas malu ejam uz Grand Bénare virsotni (2898m). Mazliet uz augšu pretī pāri cirkam var redzēt Piton des Neiges, kas ir Reinjonas (un visa Indijas okeāna baseina) augstākā virsotne. Skati arvien arī uz Mafate cirku un Cilaos pilsētiņu.
Atpakaļceļā izmetam līkumu uz t.s. Ledus alu – 3 milzīgas akas tika izraktas, lai tajās glabātu ledu, ko ziemā ieguva no tuvējās upītes.
Reinjonas galvaspilsētā Sent-Denī ielidojam no rīta. Neliela rinda pēc mašīnas, mazliet korķi pilsētā. Pa šaurām un līkām ieliņām braucam apstaigāt pic d’Adam jeb Ādama virsotni. Tā esot skrējēju iecienīta taciņa, vairākus arī satikām. Taciņas sakņainas, bet diezgan sausas. Pa ceļam mūs apdzied visādi putneļi. Tiekam arī paparžu mežā, nu tādā no dinozauru laikiem. Te ir diezgan daudz endēmisko augu, bet, kurš gan tiem visiem zin nosaukumus.
No Ādama virsotnes ir skaists skats uz Sent-Denī un okeānu. Un vispār – smuki. Un silti, kad vējš nepūš. Jo drīz jau būs vasara.
Reinjona ir viens no Francijas aizjūras departamentiem – vulkāniska sala Indijas okeānā nepilnus 700km uz austrumiem no Madagaskaras. Aizlidot var ar tiešo reisu no Parīzes. Vīzas nav vajadzīgas, valūta – eiro, telefonu tarifi kā pārējā ES. Ir divas galvenās valodas – franču un kreolu. Tomēr var iztikt arī ar angļu valodu un zīmēm.
Sala ir apmēram Sāmsalas lielumā (63 * 45 km), bet augstākā virsotne ir virs 3km. Stāvās krasta kraujas tādā pašā veidā turpinās arī zem ūdens un jau pāris km no krasta okeāna dziļums dažās vietās pārsniedz kilometru.
Sala no gaisa izskatās nedaudz pēc kartupeļa. Gar okeānu ir plāna zaļa josliņa (miza?), bet ziemeļrietumos un dienvidaustrumos – divas pumpas. Ziemeļrietumos trīs vulkānisko cirku (Mafate, Silaos un Salazī) ieskāvumā atrodas salas augstākā virsotne Piton des Neiges (sniegotā virsotne). Dienvidaustrumos – joprojām ik pa brīdim (arī mūsu viesošanās laikā) aktīvais vulkāns Piton de la Fournaise, no kura izvirdumu laikā lavas straumes plūst uz dienvidaustrumiem uz okeānu.
Reinjonā mēs uzturamies 12 pilnas plus 2 nepilnas dienas (ielidojam 28. septembrī, lidojam prom 11. oktobrī). Rezervējam 3 naktsmītnes – 3 naktis salas ZR daļā (Ti Kaz Bonheur), tad 7 naktis DR (Le Longani) un visbeidzot 3 naktis ZA (Le Tuit Tuit). Otrā naktsmītne atrodas vietā, no kuras ir ērti piebraukt gan Reinjonas cirkiem (un augstākajai virsotnei), gan vulkānam.
Bijām iepriekš rezervējuši un lidostā paņēmām Dusteri (priekšpiedziņas) un visumā darbojāmies pēc līdzīga principa – dienas laikā ejam vienu (dažreiz pāris mazākus) maršrutus, kurus izvēlamies vai nu atkarībā no naktsmītnes novietojuma, vai arī pieskaņojam braucienam no vienas naktsmītnes uz otru. Izņēmums ir tikai gājiens uz Piton des Neiges, kam veltām divas dienas (ar nakšņošanu kalnu mājā).
Šorīt vulkāns ir pamodies. Atkal braucam, atkal raušamies kalnā. Sākumā var redzēt tikai sarkanīgu dūmu strūkliņu un mazliet atspīdumu mākoņos. No pirmās kores redzam, ka vulkāns patiešām mutuļo un spļauj uguni. Uzkāpjam Langihryggur, tad jānokāpj mazliet zemāk, tad atkal augšā nākamajā – Stórihrutúr virsotnē. Tā ir augstāka par vulkānu. Tad skatāmies izrādi. Ilgi, no dažādām vietām. Nav tik liels vējš un tik auksts kā naktī. Lietus nelīst, un pat saule acīs nespīd.
Atpakaļ ejam gandrīz gar lavu, kurā ir ļoti dažāda, arī ar dažādu smaržu.
