Easy hiking trails

Saulains laiks. Saimniece iesaka nedaudz citu maršrutu, nekā bijām plānojuši. Tas izrādās patiešām labs – pa kalnu ceļu ar skaistiem skatiem.

Pašā ceļa sākumā paliekam bez navigācijas – navigācijas lietotne sygic pēkšņi izliekas, ka tai nav nevienas kartes un, ka ir pilnīgi noteikti vajadzīgs internets. Nākas izmantot aizvēsturisku rīku – papīra karti.

Esam vispopulārākajā Islandes maršrutā, tūrisma sezonas vidū, laiks ir lielisks. Brīnumi nenotiek – mēs nepavisam neesam vienīgie, kuri grib to visu izbaudīt.

Noliekam auto netālu no koncertzāles jūras krastā un dodamies uz veco ostu.

Tur mūs gaida visdažādākās  vaļu skatīšanas ekskursiju reklāmas. Kantoru ir daudz – piedāvā dažādus braucienus jūrā ar vaļu skatīšanos un arī stundas braucienu skatīties atlantijas tuklīšus (puffins). Izvēlamies tuklīšus (maksā ap €60).

Sağērbjam mugurā trīs jakas un dodamies uz augšējā klāja pašu priekšgalu. Auksts ir ar visām trim jakām. Ekskursijas vadītājs spānis Rodrigo neiesaka krist pāri bortam, jo ūdens ir ap 8 grādu auksts.

Tuklīši dzīvo Lundey salā un lidinās ap to. Izskatās pēc lielām bitēm vai maziem pingvīniem. Spārni viņiem ir īsi, tāpēc jāvicina 400 reizes minūtē. Rodrigo esot arī mēğinājis, bet vairāk par 100 nav varējis. Tuklīši ir veikli peldētāji, nirēji un zivju ķērāji, pēc tam viņi lido spārnus tirinādami un no knābja karājas zivis. Gluži kā pie cilvēkiem uz tuklīšu rēķina dzīvo cita putnu suga, kuri paši zivis ķert neprot, bet lidojumā atņem tās tuklīšiem. Tādi kā nodokļu iekasētāji.

Ziemeļamerikas un Eirāzijas plātnēm attālinoties vienai no otras, plaisā  no zemes dzīlēm izplūst magma. Sacietējot tā ir izveidojusi Vidusatlantijas kalnu grēdu. Šī ir viena no pasaules garākajām kalnu grēdām, bet tā gandrīz visa ir zem okeāna virsmas. Izņemot pašu augstāko virsotni – Islandes salu.

Islande ir viens no pasaules vulkāniski visaktīvākajiem reģioniem. Pie Islandes krastiem pagājušā gada 60ajos gados vulkana izvirdumā izveidojās viena no pasaules jaunākajām salām – Sirtsija (Surtsey). Daudziem droši vien atmiņā ir palicis 2010. gadā Eijafjallajokula (Eyjafjallajökull) izvirdums, kurš  radīja haosu Eiropas lidmašīnu satiksmē.

Congost de Mont-rebei mums ieteica mūsu burvīgie viesnīcas saimnieki – Silvija un Marks. Tā ir gleznaina Noguera Ribagorzas upes aiza uz  Katalonijas un Aragonas robežas (congost kataloniski nozīmē aiza). Vienīgais ceļš cauri aizai ir mūļu taka, no kuras liela daļa ir izgrebta klintī. Aizas sienas paceļas vairāk nekā 500m augstumā, šaurākajās vietās aizas platums ir ap 20 metri.Piebraukšana aizai ir pa bedrainu kalnu ceļu – pa to nokļūstam plašā stāvvietā Noguera Ribagorza krastā. No stāvvietas uz aizu iet plata taka. Upē ir spilgti zaļš ūdens un nereāli bālgani koki – tas acīmredzot ir tālāk uz dienvidiem esošā aizsprosta darbs – koki ir appludināti.

Šodienas plānā ir pastaiga pa Maladetas masīva kalniem. Te ledāju vidū atrodas Pireneju augstākā virsotne Aneto (3404mvjl). Neesam paņēmuši līdzi nedz ķiveres, nedz ledus cirtņus un citas derīgas lietas, tāpēc šodien tikai pastaigāsim Aneto apkārtnē.