Easy hiking trails

Laiks ir saulains un pēcpusdienā sola 36 grādus. Tāpēc ceļamies agrāk un uz Anī virsotni (Le Pic d’Anie) sākam iet deviņos no rīta. Anī ir augstākā virsotne šajā Pireneju daļā – tās augstums ir 2504 metri. Sākumā ejam vairāk nekā stundu pa lēzenu meža taku. Saule vēl ir pietiekoši zemu un tādēļ mūsu taka gandrīz visu laiku ir kalna ēnā, tomēr ķirzakām tas netraucē. Vēlāk mežs beidzas un sākas akmeņainas kalnu pļavas ar sauli un vēju. Vējš ir tieši laikā, jo saule karsē aizvien spēcīgāk.

Drīz nokļūstam pie ganu būdas – tur taka sadalās un nav īsti skaidrs, kur tālāk ir jāiet. Īsto ceļu mums parāda gans, kurš iznāk no savas būdas bruņojies ar lietussargu. Piesardzība ir vietā, jo viņa seja un deguns ir pamatīgi apdeguši.

Aiz gana būdas taka ir stāvāka un akmeņaināka. Ejam vēl pāris stundas apkārt kalnam uz augšu līdz nokļūstam virsotnē. Esam ceļā pavadījuši gandrīz četras stundas. Virsotnē bez mums ir vēl vairāki kalnā kāpēji. Fotografējam apkārtējos kalnus un paši sevi, atpūšamies un dodamies lejā pa to pašu ceļu. Dažviet kāpšana ir diezgan strauja 🙂

Download file: Lescun-27-Anie.gpx

Maršruts sākas turpat, kur gājiens uz Tuc deth port de Vielha – pie Viejas tuneļa dienvidu gala. Laiks joprojām ir saulains, siltāks, nekā vakar. Ejam pa taku gar upīti un ūdenskritumu, pamazām taka kļūst akmeņaināka un stāvāka, ejam caur skābaržu mežu. Pēc pāris stundu kāpšanas kalnā esam pie pirmā Moljēras ezera. Pēc tā tūlīt ir vēl divi un nedaudz augstāk arī ceturtais. Uzkāpjam virs ceturtā ezera vēl gabalu, bet tālāk vairs nevaram laika trūkuma dēļ. Nokāpjam atpakaļ pie ceturtā ezera atpūsties. Ezeram no divām pusēm blakus ir pamatīgi pērnā sniega blāķi. Sniega biezums ir vismaz divi metri – ar roku augšmalu tikko var aizsniegt.

Atpakaļceļā Benita un Imants aizsteidzas pa priekšu. Mēs aizkavējamies fotografējot divus murkšķus. Viens ir netālu un neiebilst pret nelielu fotosesiju. Otrs sēž augstāk kalnā uz akmens un svilpo.

Netālu no stāvvietas gans vāc kopā milzīgu aitu baru. Izskatās, ka nogāzē ir izklāts milzīgs, kustīgs paklājs.

Download file: 19 Molieres.gpx

Kāpjam Tuc de Ratera. Laiks ir saulains, bet no rīta vēss – ap 5 grādi. Braucam uz Salardu, tad pa kalnu ceļu līdz Banhs de Tredos kalnu viesnīcai (ar slēgto peldbaseinu). Tālāk ar kājām pa kalnu ceļu un kalnu taku kāpjam augšā uz lielo Kolomeras ezeru (Lac Major de Colomers), kura krastā atrodas Kolomeras kalnu māja (precīzāk – divas, jaunā un vecā). Pa ceļam atrodam nelielu ieplaku, kur visa zāle balta – salna. Saule jau ir sākusi sildīt un virs pļavas ceļas garaiņi. No Kolomeras ezera turpinām kāpt pa taku gar vairākiem skaistiem ezeriem, tad augšā uz Port de Ratera de Kolomers pāreju un Tuc de Ratera virsotni. Pēdējam ezeram viens no nosaukumiem ir Lac deth Ombres (cits nosaukums- Obago). Franciski Ombre nozīmē ēna, ezers tiešām ir plankumains, var iztēloties, ka tās ir ēnas.

Lejā ejot aiz Kolomeras ezera sadalāmies – Benita un Imants iet pa ceļu, bet mēs ar Ilzi – pa to pašu taku, pa kuru kāpām augšā. Satiekam stirnu.

Download file: 18 Tuc de Ratera.gpx

Galvenais pasākums šodien ir Glimura (Glymur) apskate. Glimurs ir ūdenskritums, lai gan atšķirībā no daudziem citiem ūdenskritumiemtas nav “foss”. Laiks sāk nedaudz pasliktināties (laikam tāpēc, ka šodien Islandē esam pēdējo dienu 🙂 ) – nedaudz dabūjam arī lietu. Braucam pa tiltu pāri fjordam, tālāk uz dienvidiem uz Hvalfjorsura fjordu (Hvalfjörður jeb islandiski vaļu fjords).  Gar fjordu dodamies līdz tā galam un tur pa nelielu ceļu 3km attālumā nokļūstam Glimura stāvvietā.

Šodien dienaskārtībā ir Snafelsnes pussala. Kartē tā izskatās pēc snuķa (ar baltu ledāju pumpu galā), kurš iestiepjas okeānā Islandes rietumos. Savukārt Snafelsnes kopā ar Vestfjordu pussalu drīzāk izskatās pēc dzīvnieka galvas ar atvērtu rīkli. Vestfjordi ir galva bet Snafelsnes pussala – apakšžoklis. Sākumā braucam pāri dzīvnieka kaklam, kurš Vestfjordus savieno ar pārējo Islandi.