Izvēlamies maršrutu Illier – Orus – Sentenac – Vicdessos – Arconac – Illier. Kalnos ir migla un ejot neredzam ielejas pretējo pusi. Toties kalnu nogāzes ir pilnas ar kazenēm, ko izmantojam.
Taka sākumā iet kalnā (līdz 1050vjlm no mūsu ciemata 900m augstuma). Tad palēnām uz leju līdz Vicdessos. Beigu posms no Arconac uz Illier ir atkal uz augšu (tas jau šķiet bezgala garš un grūts).
Ciematos šauras ieliņas un vecas mājas (nereti 19. gs.). Daudzas mājas neapdzīvotas un diezgan nolaistas – gaida jaunus saimniekus. Katrā ciematā ir mērija, baznīca, telefona būdiņa un pastkaste.
Vakarā braucam skatīties Taraskonas centru. Pilsētiņas centrā ir pakalns ar torni virsotnē, no kurienes visa skaistā pilsētiņa ir labi apskatāma.
Braucam uz Orli rezervātu. Forge d’Orlu ir vilku rezervāts, populāra tūristu atrakcija. Izdomājam tomēr iet nevis pie vilkiem, bet kalnos. Pirms vilku rezervāta nogriežamies šaurā kalnu ceļā un braucam kādus 5km līdz pieturai gandrīz pašā ceļa galā (vajadzēja braukt līdz galam).
Sākumā ejam pa meža ceļu, tad pagriežamies uz ZR un ilgi kāpjam pa 60% slīpumu pa skābaržu mežu. Lai gan nav īpaši karsts un sāk nedaudz līņāt, svīst labāk nekā pirtī. Kad tiekam laukā no meža, drīz esam pie pirmā Baksijades ezera (Etang de Baxouillade). Kāpjot tālāk uz otro Baksijades ezeru kādā pļaviņā redzam kādus 5 murkšķus.
Turpinām ceļu aiz otrā ezera un uzkāpjam Baksijades pārejā (2276 vjlm). Šķiet pavisam netālu ir Baltā klints (Roc Blanc), ko ceļvedis solīja kā interesantu apskates objektu. Īpaši balta klints gan nav un saprotam arī, ka tur tomēr vēl ir gabals ko kāpt. Tāpēc griežamies atpakaļ un kāpjam lejā. Lejā kāpjot labi var redzēt Dent d’Orlu (Orlī zobs), kurš tiešām izskatās pēc liela zoba (ilkņa). Takas malā ir uztaisīts ļoti neparasta zīme – parastās akmeņu kaudzītes vietā te ir kopā sasieti govju kauli.
Lejā caur skābaržu mežu iet daudz ātrāk un vieglāk, nekā uz augšu. Tomēr lejā pie mašīnas esam pamatīgi noguruši.
Atceļā vēl apstājamies Ax-les-Termes. Tur ir ļoti interesanta baznīca – ar koka griestiem un modernām vitrāžām.
Uz Senžironu braucam caur Taraskonu un tālāk vēl 60km uz rietumiem. Senžironā izstaigājam sarkanīgi rozā marmora plātnēm (vietējā ražojuma) bruģēto centru. Pār Salātupi (River Salat) tilti ir viens pēc otra, īpaši skaists ir vecais tilts (Pont-Vieux). Tūrisma informācijas biroja darbiniekiem Latvijas vārds nav svešs. Neesot gan vēl tur bijuši, to novēlam viņiem izdarīt.
Tālāk braucam uz turpat blakus esošo Senlizjēru (St. Lizier) – senu gallu-romiešu pilsētu ar 2000 gadu vēsturi. Kartē Senlizjēra ir atzīmēta kā skaists ciemats. Kalna galā atrodas bīskapa pils – cietoksnis. Diemžēl tur ir restaurācija, tāpēc varam apskatīt tikai no ārpuses. Lejā no kalna kāpjam reizē ar lielu baltu Pireneju suni. Suns pēc brīža tomēr apsteidz mūs un pazūd ielas līkumā. Drīz mēs viņu ieraugam ar visām četrām atvēsinoties baseinā pie ciema centrālās strūklakas. Kā izrādās baseins ir pilns ar zelta zivīm.
Izstaigājam vecpilsētu un nolemjam nedaudz ieturēties āra kafejnīcā pie centrālā laukuma (ar strūklaku un zelta zivīm) – 11 Place d’Eglise. Kafejnīcā ir iespaidīga tēju kolekcija un man nākas rūpīgi izvēlēties, lai neaizvainotu saimnieku.
Atpakaļ braucam pa citu ceļu. Aņje pārejā (col d’Agnes) govis pa ceļu šodien nestaigā.
Saule ir atgriezusies. Braucam atkal uz Soulcem ezeru. Šoreiz apstājamies pieturā ezera sākumā (pie aizsprosta).
Taka sākumā kādu kilometru iet līmeniski pa balkonu. Pēc tam pagriežamies pa labi un gar strautu stāvus kāpjam augšā uz pirmo Piko ezeru (Etangs du Picot). Līdz pirmajam ezeram ejam pa ēnu, saule parādās tikai aiz tā. Otrais, trešais un ceturtais Piko ezers atrodas ik pēc gabala augstāk un augstāk kalnos. Pagājuši garām ceturtajam ezeram, kāpjam augšā pārejā. Divās vietās ir jāturas pie trosēm. Lejā kāpjam pa citu taku. Vienubrīd taku pazaudējam un lienam lejā pāri lieliem klintsbluķiem.
Braucot atpakaļ iekļūstam aitu barā. Tām, par laimi, nav lielu un asu ragu.
Laiks ir nomācies, kalnos mākoņi. Pirmais maršruts mums nepatīk, jo atbraucot stāvvietā redzam, ka kalni ir miglā tīti. Griežam riņķī un pāri divām pārejām (Port de Lers un Col d’Agne) un cauri miglai braucam uz Aulus les Bains ciemu blakus ielejā.
Auto noliekam pieturā ceļa līkumā pie Aulus les Bains. Ejam pa kalnu ceļu uz Ars ūdenskritumu (Cascade d’Ars). Vēlāk ceļš pārtop akmeņainā takā. Turpat netālu takas malā pastaigājas mednis.
Tālāk pa meža taku dodamies apskatīt Guzē (Guzet) ezeru. Ezers ir no visām pusēm meža ieskauts un uzreiz neatrodam vietu, kur pie tā nokāpt. Atrastā taka ir stāva un slidena, bet tomēr pie ezera tiekam. Ezers ir tiešām burvīgs – pavisam citāds, nekā citi ezeri, kuri Pirenejos parasti sadzīvo ar pļavām, akmeņiem un klintīm. Šeit stāvot pie ezera visapkārt redzam tikai skaistu mežu.
Ļoti ilgi ejam lejā. Beigu posmā ejam cauri sen pamestam (sūnām apaugušam) ciemam pa ļoti garu ar akmeņiem (arī sūnām apaugušiem) izliktu šauru eju. Eja atrodas netālu no Fulē upītes (Riviere de Fouilett).
Aulus les Bains bibliotēkā (to šeit sauc par mediotēku) tiekam pie interneta un 15 minūšu laikā par 50 centiem esam tikuši pie iekāpšanas kartēm lidojumam uz mājām. Pat par drukāšanu nav jāmaksā.
Braucot atpakaļ iekļūstam govju barā, kuras svarīgi nāk pretī pa kalnu ceļu. Neizskatās, ka viņas mūs īpaši respektētu. Pilnīgi pretēji – lielie, asie, taisnie, uz sāniem vērstie ragi iedveš respektu un bijību mums.
Savā naktsmītnē ciema mērijā atgriežamies labā garastāvoklī un ar noliektu atpakaļskata spogulīti.
