Nolemjam nedaudz atpūsties un braucam apskatīt Andoras galvaspilsētu La Vellu. Jābrauc 120km pa to pašu ceļu gar dzeltenā vilciena maršrutu. Līdz Mont-Louis pa jau zināmu ceļu – tālāk uz Bourg-Madam (pie Spānijas robežas) un Puymorens pāreju. Nolemjam braukt pāri pārejai, nevis izmantot tuneli, jo tas esot maksas. Uz Andoras robežas redzam, kā muitnieki pārbauda tos, kuri brauc ārā no Andoras. Laikam kontrabanda te nav reta parādība.
Pa kalnu ceļu uzbraucam līdz 2400mvjl, tad atkal lejā. La Vella ir ieplakā. Pavadām pilsētā pāris stundu – esam vīlušies. Andora ir tik ļoti uz tūristiem centrēta. Visas jaunās būves ir pilnībā nomākušas seno un vēsturisko – to tikpat kā neredz. Gribam atpakaļ uz kalniem un mazajiem franču ciematiņiem.
Atpakaļ braucam nedaudz pa citu ceļu – caur Font-Romeu uz Vernet les Bains.
Vernet les Bains centrālajā laukumā spēlē pūtēju orķestris un vietējie dejo – acīmredzot tautas deju. Visi ir sastājušies aplī, sadevušies rokā un ar kājām veido soļu rakstus. Pēc tam uzbraucam vēl pilsētiņas augšējā daļā un apskatam pili. Tad braucam mājās. Kad esam zem jumta, sākas pamatīga krusa.
Braucam uz Prets-Balager ciemu, pēc tam 5km pa briesmīgi sliktu džipu ceļu. Pārsvarā braucu ar pirmo ātrumu, jo ceļš ir ļoti nelīdzens un akmeņains. Atstājam auto pie neliela ezera un govju ganāmpulka. Ejam gar kalnu upi. Visapkārt zied rododendri un dzelteni slotām līdzīgi krūmi. Augstāk uzkāpjot atrodam arī ziliem zvaniem līdzīgos ziedus (gentian), redzam arī murkšķus. Šur tur ir arī sniegs, nākas brist. Uz Nufont pārejas (Col de Noufont) ir biezs sniegs – pārejas Spānijas pusē. Tas ir jocīgi, jo tā ir dienvidu puse – laikam ēna no citiem kalniem.
Uz Noufont virsotni (Pic du Noufont) kāpjam pa diezgan stāvu kalna kori. Iet lēni, bet augšā tiekam. Tur ir lielisks skats uz apkārtējiem kalniem – arī uz Kanigū.
Lejupceļš, protams, šķiet garš. Kalnos savelkas tumši mākoņi, bet takas lejas daļā spīd saule un ir karsti. Lietus sāk līt tikai tad, kad esam jau nobraukuši gandrīz visu džipu ceļu.
Pie Font-Pedroso pilsētas ieraugam dzelteno vilcienu. Tātad tas ir atsācis kursēt. Apstājamies pie dzelzceļa tilta, lai to sagaidītu un nofotografētu. Neesam vienīgie ar šādiem nodomiem.
No rīta agri braucam uz Villefranšu (Villefranche de Conflent). Šī mūru ieskautā pilsētiņa ir provinces viens no trim galvenajiem (līdztekus Kanigū kalnam un sv. Miķeļa abatijai) tūristu apskates objektiem. Pilsētiņā esam ap deviņiem, taču konstatējam, ka uz Port Liberia cietoksni (kurš redzams kalnā virs pilsētiņas) var tikt tikai no desmitiem. Tāpēc izdomājam vispirms aizbraukt uz citu cietoksni – Mont-Louis. Pa ceļam uz mašīnu mums piesienas vietējā žagata (acīmredzami tūristu mīlule). Tā pat pamanās uzsēsties man uz mugursomas. Brītiņu vēlāk vērojam interesantu skatu – žagatai uzbrūk balodis un abi kādu brīdi plūcas.
Uz Mont-Louis ir jābrauc kādus 40km pa ceļu, kurš ved uz Andoru. Ceļam blakus iet tūristu iecienītā dzeltenā vilciena (Train Jaune) maršruts. Vilcienu stacijā mums teica, ka tas pašlaik nekursē, bet kuru katru dienu atsākšot. To paturam savos tuvākajos plānos.
Mont-Louis ir nopietns cietoksnis ar bieziem mūriem. Cietokšņa vienā daļā atrodas armijas bāze – mūri tiek izmantoti karavīru apmācīšanai dažādiem kāpšanas vingrinājumiem. Apejam apkārt cietoksni (tas prasa laiku) un dodamies atpakaļ uz Villefranšu.
Villefranšā pārejam pa akmens tiltiņu upi, tad dzeltenā vilciena (Train jaune) sliedēm un pa taku kāpjam augšā uz Port Liberia.
Ir karsts un pie cietokšņa nokļūstam saguruši un sviedros izmirkuši.
Nopērkam biļetes un dodamies apskatīt cietoksni. Tas ir projektēts tā, lai aizsargātos no iespējamā uzbrukuma no augšas (jo kalns, kura nogāzē cietoksnis atrodas, paceļas krietnu gabalu virs cietokšņa). Lai aizsargātos pret lielgabalu lodēm, kuras varētu tikt uz cietoksni raidītas no augšas, cietoksnis ir izveidots kuģa formā (ar smailu šķautni pret kalnu). Tādā veidā cietokšņa veidotājs (Vauban – viņš ir būvējis daudzus cietokšņus Pirenejos) cerēja, ka lodes noslīdēs gar mūriem. Arī karavīri tika pasargāti no lodēm, kuras varētu tikt raidītas no augšas. Cietokšņa vaļņos 3 stāvos ir ejas ar šaujamlūkām. Arī augšējai ejai ir akmens griesti. Ir arī padomāts par to, lai karavīri slēgtajā telpā nesaindētos ar pulvera dūmiem. Virs katras šaujamlūkas ir vēl viena lūka, kas paredzēta muskešu dūmu izvadīšanai.
Apskatam arī sieviešu cietumu. Tur Francijas karalis bija ieslodzījis vairākas galma sievietes. Divas no ieslodzītajām cietuma pagrabā pieķēdētas pie sienas bija nodzīvojušas vairāk nekā 30 gadus (cietumā viņas arī nomira). Ejās gar sienām visur ir dzelzs marga. Tā esot taisīta vietējās dzelzs lietuvēs no Kanigū raktuvēs iegūtas rūdas. Margas ir saglabājušās lieliski – tās nekad nav bijušas krāsotas, bet arī sarūsējušas nav.
Lejā no cietokšņa ejam pa marmora apakšzemes kāpnēm, kuras savieno cietoksni ar Villefranšu. Tās uzbūvētas, lai uzbrukuma gadījumā pilsētnieki varētu aizmukt uz kalnā esošo cietoksni. Tunelis ir ļoti garš – kāpnēm ir apmēram 700 pakāpienu.
Ceļamies sešos. Braucam uz Pāreju Col de Mantet (1780mvjl). Lejā viss ir mākoņos, bet uz pārejas spīd saule. Ejam cauri skaistam priežu meža, pēc tam pa pļavām, pilnām ar dažādu krāsu ziediem, līdz Spānijas robežai. Sākumā paejam garām savam mērķim – Roc Colom virsotnei (2508mvjl). Ieraugam to jau aizmugurē, tad griežamies atpakaļ un kāpjam augšā. Pūš stiprs vējš, nedaudz līst, dabūjam arī krusu.
Virsotnē ir no akmeņiem sakrauta siena, dod aizvēju no trim pusēm. Atpūšamies un tad ejam lejā pa to pašu ceļu.
Braucam atkal uz Vernet les Bains. No turienes kāpjam uz 1000 gadu veco Goa torni. Tas ir bijis novērošanas tornis, tornī izvietoto sargu uzdevums ir bijis ziņot par ienaidnieka tuvošanos.
Stāva taka vispirms mūs aizved uz Col de la Pena pāreju (ļoti spānisks nosaukums – nozīmē kalna pāreja). Pa ceļam redzam 5 kalnu kazas. No pārejas ļoti skaists skats uz Vernet les Bains. Tālāk taka vairs nav tik stāva – aizejam bez pūlēm uz pašu Goa torni. Tornim nav durvju – tikai logs un loka šāvēju šaujamlūkas. Logs ir pietiekoši augstu, lai iekšā nevarētu tikt (derīga ideja pieminekļu aizsardzības biedrībām). No torņa pa džipu ceļu ejam lejā uz citu pāreju – Col de Jou, tālāk uz Kasteilas ciemu. Pirms Kasteilas atrodam zoodārzu. Tas atrodas kalna nogāzē un zoodārza apmeklējums nozīmē pastaigu kalnos (mēs to izlaižam). Tur ir 2 maršruti – 2,5km un 3,5 km garumā. Augstuma starpība arī izskatās pieklājīga.
No Kasteilas pa taku nokāpjam Vernet les Bains. Tur ejam uz centru paēst sāļās pankūkas (franciski – Galetes) ar šķiņķi un sieru. Garšo lieliski.
Pulkstenis ir tikai viens pēcpusdienā, tāpēc nolemjam iet vēl vienu maršrutu – uz Angļu ūdenskritumiem. Uz maršruta sākumu braucam pa ļoti šauru un stāvu ceļu. Tālāk jāiet gar upi, kur ik pa brīdim ir tiltiņi vai margoti celiņi gar klinti. Pa mūsu maršrutu iet arī franču pensionāru grupa – vairāk nekā 20 cilvēku. Ļoti jautra un skaļa kompānija. Pie angļu ūdenskrituma mēs tiekam pirmie, bet drīz ir klāt arī pensionāri un aizpilda visu tūristiem paredzēto telpu. Tomēr tas pārāk netraucē baudīt skaisto ūdenskritumu.
