Easy hiking trails

Ceļamies 6.30. Braucam uz Fabreges ezeru. Pie ezera sākas trosu dzelzceļš, kurš ved uz Petit train de Artouste (mazo Artoustes vilcienu). Tas it kā esot Eiropā visaugstāk kalnos esošais dzelzceļš. Bet mūsu plāns ir kāpt no Fabreges ezera 1600m uz Saint Lurien virsotni un tad lejā uz Artoustes ezeru (tur beidzas vilciena maršruts), bet pēc tam atpakaļ ar vilcienu.

Noliekam mašīnu pie trosu dzelzceļa sākuma un ejam gar ezeru atpakaļ līdz takas sākumam. To atrodam pēc kāda kilometra. Ap 9iem sākam kāpt no 1200mvjl augstuma. Taka iet stāvus augšā pa priežu mežu, kurš beidzas apmēram 1600mvjl augstumā. Tālāk ejam pa ganībām līdz ezeram, kura krastos ganās govis. Govis redzam ne tikai pie ezera, bet arī visneiedomājamākajās vietās augstāk kalnos. Izskatās ļoti pastorāli 🙂

Turpat mētājas arī daži govju skeleti un viens pa pusei apēsts lops – bet tas izskatās dabīgi. Droši vien, ka vienai otrai govij gadās kļūdīties un nokrist no kādas klints.

Uzkāpjam līdz Lurien ezeram (Lac du Lurien) un pārejai (2250mvjl). Atpūšamies un tālāk pa akmeņainu un klinšainu taku rāpjamies uz Lurien virsotni. Vairākās vietās ir jārāpjas ar visām četrām. Pēdējo gabalu līdz virsotnei ir jāiet pa kalna kori (viegls gabals – tā saka ceļvedis, bet ne visi tam piekrīt 🙂 ). Tomēr līdz augšai tiekam un nenožēlojam. Ļoti skaists skats uz Artouste un citiem ezeriem un apkārtējiem kalniem.

Paēdam un tad ejam atpakaļ uz Lurien pāreju. No pārejas ejam uz Artouste ezeru. No augšas tas likās turpat blakus, bet no pārejas ir jāiet vismaz stunda. Beigās ejam strauji, lai paspētu uz vilcienu 4.15.

Kamēr kāpjam lejā no Lurien, kalnu virsotnes ietinas mākoņos. Kad sākam braukt, mākoņi ir mūs noķēruši. Pūš vējš un ir auksti.

Nobraucam ar trosu dzelzceļu pie Fabreges ezera – tur ir siltāks. Kafejnīcā paņemam kafiju, tēju un kūciņas – ābolu un melleņu. Ļoti garšīgi.

No rīta parakstam inventarizācijas aktus ar lielu daudzumu nepazīstamu priekšmetu nosaukumu.

Mūsu pārgājiens sākas pie pavisam nelielas stāvvietas 2 km pirms Gabas ciema. Pārejam šoseju un lienam pa šauru taciņu mežā iekšā un kalnā augšā – tieši cauri kazeņu krūmiem, pilniem ar saldām kazenēm. Nopietnāku mielošanos atliekam līdz pārgājiena beigām. Taka iet stāvus augšā kalnā pa meža taku – brīžam akmeņainu, brīžam ar mīkstu skābaržu lapu paklāja izklāta. Pēc divām stundām tiekam no meža ārā nelielā pļaviņā, bet tad atkal pa mežu jau apkārt kalnam dodamies uz ezeru Lac d’Er. Atpūšamies neliela paugura virsotnē pašā ezera krastā. Pēc tam pa taku dodamies tālāk. Īsti nav skaidrs, kura ir īstā virsotne, ejam brīžam pa taku, brīžam vienkārši pa kalnu pļavu uz augšu. Ieraugam augšā atpūšamies kādus 8 cilvēkus un ejam tieši pie viņiem. Izrādās, ka turpat arī ir meklētā Pic d’Er virsotne. Pēdējo gabalu atkal ir jāiet pa kalnu kori. Kamēr mēs apgūstam virsotni un skatus visapkārt, pie mums uzkāpj vairāki francūži. Pārrunājam dažu vārdus un tad gan viņi, gan mēs sākam ceļu uz leju. Sākumā palaižam viņus pa priekšu bet pusceļā noķeram un izpelnāmies atzinīgus izsaucienus par mūsu iešanas stilu :-).

Nokāpuši lejā izpildām plāna punktu par mielošanos ar kazenēm. Tās ir tiešām gardas.

Vakarā iemēģinām savu privāto atpūtas stūrīti – sidrs un skati uz kalnu galotnēm…

Ceļamies septiņos un izrakstāmies no viesnīcas. Braucam atkal uz Formigal. Iebraucot Spānijā mūs aptur diezgan iespaidīga patruļa – bruņoti vīri maskās. Tomēr nepaspējam īsti nobīties, kad mums jau ļauj braukt tālāk.

Izbraucam cauri Formigal pilsētiņai un atrodam stāvvietu kalna piekājē. Aprunājos ar spāņu kalnā kāpēju. Viņš neprot angliski, es – spāniski. Tomēr saprotu, ka augšā virsotnē bez virvēm tikt nevar. Pārejam pie plāna B – braucam uz Banos de Panticosa, spāņu kūrortciematu netālu no Francijas robežas. Banos de Panticosa no trim pusēm iekļauj stāvi kalni, saule te iespīd tikai dienas vidū. Arī šis ciemats ir kluss un tukšs – tikai celtnieki gatavo kūrortu sezonai.

Ciematā mūs ar mašīnu neielaiž – tur vajag speciālu caurlaidi. Atstājam mašīnu pirms policijas posteņa un dodamies pārgājienā. Sākumā gar ezeru, tad cauri ciematam, tad pa taku augšā kalnā. Taka ir akmeņaina un stāva, bet plata un droša. Skaisti skati atpakaļ uz ciematu un ezeru un arī uz kalniem. Ejam gar strauju un ūdenskritumiem bagātu kalnu upīti Caldares de Banos. Augstāk ieraugam ūdenskrātuvi – Embalse de Bachimana Alto. Tā izskatās diezgan īpatnēji – it kā ezers, kam puse ūdens izlaista, var redzēt, ka ūdens līmenis mēdz būt kādus pāris desmitus metrus augstāks.

Apejam ezeru gar kreiso pusi un kāpjam augšā uz Francijas robežu – vārtiem uz Markadū ieleju (Puerto de Marcadou). Pa ceļam atrodam interesantus kārtainus akmeņus. Ar pāreju tomēr liekas par maz, tāpēc uzkāpjam pārejai kreisajā pusē tuvākajā virsotnē. Tur atpūšamies un tad visu to pašu ceļu rāpjamies lejā. Pa ceļam ēdam meža (kalnu?) avenes. Pie mašīnas esam piecos.

Braucam tālāk uz Laruns – savu nākamo naktsmītni, apartamentu kempingā. Divas guļamistabas, virtuve, duša, tualete, ārā ar 3 metrus augstu dzīvžogu norobežots un ar galdu un nojumi aprīkots pleķītis atpūtai. Aizbraucam uz veikalu iepirkties, bet neizdomājam, ka ir vajadzīgs kaut kas, ar ko aizdedzināt gāzes plīti. Tiem braucu pakaļ jau vēlā vakarā – izlūdzos šķiltavas no kāda vīna veikala īpašnieka.

Ceļamies 7.15, paēdam mazās franču brokastis un braucam uz Spāniju – uz vietu ar nosaukumu Coral de las Mulas. Tas ir slēpošanas kūrorts. Ceļam priekšā ir vārti – tos gan var attaisīt, bet mēs mašīnu atstājam pirms vārtiem un tālāk ejam ar kājām. Kūrorts tiek gatavots sezonai – milzīgā autostāvvieta ir pilnīgi tukša.

Laiks ir saulains, bet vējains. Aiz kūrorta sākam pa akmeņainu taku iet kalnā. Kalni un akmeņi ir sarkanīgi-violetā krāsā (tādus vēl redzējām Korsikā). Vispirms uzkāpjam līdz Anayet ezeriem. Tie ir diezgan sarukuši – var redzēt, ka tie mēdz būt daudz plašāki, bet lasījām, ka sausā laikā tie izžūst pavisam. Tālāk kāpjam uz pāreju un tad uz virsotni. No pārejas uz virsotni ejam pa kalna kori. Augšā ir lieliski skati visapkārt – mākonī ietinies Pic du Midi, arī uz leju uz Francijas pusi visas ielejas pilnas ar baltiem mākoņiem.

Virsotnē uzkāpj vēl seši francūži – viņi dzer rozā vīnu, tātad francūži vīnu dzer pat kalna galā ;-). Lejā viņi mūs aicina iet stāvāko gabalu visiem kopā – lai viens otram neuzberam akmeņus uz galvas.

Pabraucam vēl nedaudz uz dienvidiem – līdz Formigal pilsētiņai, tā arī izskatās pilnīgi tukša. Paēdam bārā salātus un tad braucam uz viesnīcu. Mūsu pārejā ir sapulcējušies mākoņi.

Ceturtdien, 2008. gada 18. septembrī deviņos no rīta nosēžamies Pau lidostā un paņemam apskrāpētu Chevrolet Matiz. Braucam uz Spānijas robežu – Pourtalet pāreju (Col du Pourtalet).

Mūsu viesnīca ir veca balta divstāvu māja 1800mvjl šosejas malā tieši uz pārejas – spāņu ciemata El Portalet vienīgā māja Francijas pusē. Noliekam mantas un metamies pirmajā piedzīvojumā – tas sākas šosejas malā pāris kilometru atpakaļ Francijā. Mūsu taka iet gar šī apvidus galveno virsotni – 2884m augsto Pic du Midi d’Ossau. To redzam visu laiku. Maršruts iet uz kalnu māju Refuge de Pombie (2031m), tad uz pāreju Col de Suzon (2127m) un virsotni Pic Saoubiste. Pa ceļam redzam kalnu kazas un zirgus. Laiks ir mainīgs – brīžiem auksts vējš, brīžiem silts un saulains, kādu brīdi arī nedaudz līst. Ceļā turp un atpakaļ kopā pavadām ap 5 stundām.