Šodien sākam iet 5km no “mājas”, no slēpošanas vietas -Pam pārejas (Col de Pam). Ejam gar 4 ezeriņiem līdz Lac de Bouillouse. Atpakaļ – pa citu ceļu, tad pa slēpošanas trasi uz augšu. Iznāca briļļu formas treks.
Pēcpusdienā aizbraucām uz Spānijas anklāvu Francijā – Llivia. Tur ir maza feina vecpilsēta ar baznīcu, augstāk paugurā bijusi pils. Pašreiz ir apm. atzīmēta pils formā un nostiprinātas drupas.
Braucam ar dzelteno vilcieniņu no Font-Romeu uz Villefranche-de-Conflent.
Braucien ilgst 1h40, pa vidu gan iznāk pauzītes, jo ir jāsagaida pretim braucošais vilciens. Samainīties var tikai dažās stacijās. Dažreiz gan šķiet, ka pauzītēs abu vilcienu vadītāji vēl paspēj arī kafiju iedzert. Turpceļā iznāk braukt uz leju (1593m – 427m).
Brauciens ir pār daudziem skaistiem tiltiņiem (kurus labāk var redzēt kkur no malas, no apakšas) un caurdaudziem tuneļiem, vairākās vietās dzelzceļš šķērso šoseju, tad nu arī mašīnas gaida visās pauzītēs.
Villefranche-de-Conflent ir maza pilsētiņa ( tagad pilnz ar tūristiem), interesanta ar to, ka augstāk kalnā virs pilsētas atrodas 17. gs Vobana (Vauban) projektētais cietoksnis (tagad to sauc Fort Liberia). Cietoksnim ir daudzstūra forma, viss ir aprēķināts, lai cietoksnis būtu grūtāk iekārojams, lai nav “aklo punktu”, utt. Cietoksni ar pilsētiņu savieno pilnīgi taisns tunelis ( rakstīts, ka 734 pakāpieni, sagrupēti par apm. 25-iem, tad pāris soļi un atkal pakāpieni), uzkāpt nebija viegli 🙂 . Cietoksnī bijusi milzīga maizes krāsns, kur cepa maizi armijniekiem, ir arī sava kapella. Cietoksnis Luija 14. laikā kalpojis arī kā cietums. Vienu reizi cietoksnis esot ieņemts, (Pireneju kara laikā) spāņu karaspēks uzvilka lielgabalus virs forta un tā sašāva.
Atpakaļ arī braucam ar dzelteno vilcieniņu, tikai nu jau pret kalnu.
Braucam aizstaigāt uz Puig Pedros (2905m, atrodas uz Francijas- Spānijas robežas) no Spānijas puses. Ir jābrauc apm. 45km, tas aizņem vairāk par stundu.
Gājiens sākas pie Malniu kalnu mājas. Izvēlamies taku gar Malniu ezeru, tad atrodam taciņu, kura iet uz augšu. Rīts ir saulains, ceram uz feiniem skatiem. Ir mazliet jāpakāpjas. Tad jāšķērso plakankalne un tad vēl viens kāpiens. Jau plakankalnē sāk uzrasties arvien vairāk mākoņu, skaidrs, ka Aneto neieraudzīsim. Kamēr kāpjam, ir uzradusies arī migla, tā nu virsotnē redzam paši sevi un virsotnes zīmi. Savelkas mugurā vēl dažas jakas un tad jau nav nemaz tik slikti, dažus Andoras kalnus brīžiem var arī ieraudzīt.
Tālāk ejam pa Francijas – Spānijas robežu un nokāpjam līdz pārejai Portella de Meranges un pa ieleju soļojam atpakaļ. Pa ceļam satiekam govis ziemeļbriežu krāsā, zirgus un dažus murkšķus. Gājiena pēdējā daļa ir caur rododendru laukiem, arī pa “interesantām” taciņām. Kad nonākam līdz kalnu mājai, arī tur jau ir atnācis mākonis.
Stāvvietā izklaidējas zirgi, vienam piem. gribējās laizīt mašīnas motorvāku. Kad iekāpjam mašīnā, ir ieradies arī lietus. Atkal izglābāmies 😀
Šodien visādas smukās gaismiņas un mākoņu dejas. Ejam no Puymorens pārejas uz Coume d’ Or virsotni (2826m).
Atpakaļ pa citu taciņu, kas izrādījās mazliet jautrāka, bet ieleja – interesantāka.
Viss ir vienkārši, jāpaspēj pastaigāt pirms lietus.
No Odeillo de Real kāpjam Madres virsotnē (2469m). Esam te jau bijuši iepriekš, tikai no citas puses.
Ļoti feina taciņa, sākumā pa mežu, pēc tam tipiskā taciņa cauri citīzu un rododendru laukiem ( nav jau gan ziedēšanas laiks). Satiekam daudz govju, dažas labprāt dod ceļu, dažas ne visai. Ragi visām nopietni, lielie zvani arī kaklā.
Šur tur parādās nopietni mākoņi, šur, tur tie lien pa visām spraugām. Virsotnē skatus nozaga tikai uz vienu pusi. Kad esam augšā, parādās grifu bari, tie planē ļoti lēni un ļoti tuvu. Nemaz nav omulīgi.
Ar mākoņiem izdodas veiksmīgi “samainīties”, tie mūs īsti nepatraucē. Un lietus uznāk tikai tad, kad esam jau “mājās”.