Easy hiking trails

Ceļamies 7.30. Braucam uz pieturvietu ceļa līkumā aiz Piau Egaly krustojuma. Gandrīz visas vietas stāvvietā jau ir aizņemtas. Tomēr vietiņu atrodam un 9.30 sākam iet gar nelielu kalnu upīti. Sākumā pa mežu, pēc stundas sākas ganības. Vēl pēc stundas nokļūstam pie ļoti stāvas nogāzes – tur sākas sniegs. Panākam tur mūsu stāvvietas kaimiņus un vēl vienu pāri. Visi domājam – iet tālāk vai neiet.  Mūsu kaimiņi sāk brist pa sniegu, pēc brīža arī mēs. Trešais pāris izlemj doties lejā. Mēs apdzenam konkurentus un pa dziļu sniegu uzbrienam līdz kalnu mājai (Refuge de Barroude). Pēc tam tādā pašā veidā uz Bielsas pāreju un tālāk uz virsotni Sum de Barroude.

Virsotnē atpūšamies un dodamies lejā pa biezo sniegu. Izmēģinu skriet lieliem soļiem un arī šļūkt uz kājām. Aizraujoši, bet laikam ne visai saprātīgi 🙁

Satiekam kalnu kazas – kazu un kazlēnu. Tās ir bailīgas, bet dažas fotogrāfijas izdodas uzņemt. Pa ceļam aprunājamies ar mūsu stāvvietas kaimiņiem. Vīrietis ir no Nīderlandes, sieviete ir spāniete. Viņi arī Pirenejos ir ne pirmo reizi.

Pēc iešanas pa sniegu mums abiem zābaki iekšā pilnīgi slapji (zeķes izgriežam – bet daudz labāk no tā nepaliek). Stāvvietā pie mašīnas esam pirms sešiem pēc 8 stundām ceļā.

St. Lary Soulan veikalā nopērkam getras – biezajā sniegā bez tām ir grūti iztikt.

Ceļamies sešos, braucam uz Spānijas pusi. Uz turieni var nokļūt caur Bielsas tuneli – tas ir 3km garš un gandrīz visā garumā pilnīgi taisns. Pa ceļam līdz tunelim ir migla un līņā lietus. Iebraucot tunelī jau pēc brīža redzam, ka Spānijā ir labs laiks – to liecina gaisma tuneļa otrā galā. Izbraucam skaistā ielejā pa platu nesen klātu šoseju. Ceļš iet vienmērīgā slīpumā uz leju – tā braucam līdz pat Ainsai, kur nogriežamies pa labi uz Torlu. Torla ir pilsētiņa pie tūristu iecienītā Ordesas nacionālā parka (pilnā vārdā Ordesas un Perdido kalna nacionālais parks). Torlā nacionālā parka informācijas centrā dabūjam parka karti un ieteikumu braukt vēl 8km uz priekšu līdz Pradetai. Tur ceļš beidzas ar lielu zaļu stāvvietu (daudz koku un nekāda asfalta). Stāvvietā esam desmitos, bet daudzi ir bijuši čaklāki par mums. Gandrīz vienlaikus piebrauc divi milzīgi autobusi ar skolniekiem un mašīnas turpina piebraukt. Laimīgā kārtā taka ir ļoti plata – vietas pietiek visiem.

Ejam pa ieleju ar augstām klinšu sienām abās pusēs – Ordesas aizu. Laiks ir saulains un silts. Pa ceļam apskatam vairākus ūdenskritumus. Pēc vairāku stundu ceļa nokļūstam līdz skaistam cirkam un sākam iet pa taku uz augšu. Tiekam līdz posmam, kur jāiet turoties pie ķēdēm. Noejam kādu gabalu, bet ir jau laiks doties atpakaļ. Atpūšamies un dodamies pa to pašu ceļu atpakaļ. Stāvvietā esam piecos.

Iebraucot Bielsas tunelī redzam, ka Francijas galā ir iesprūdis mākonis – tur joprojām ir migla.

Ceļamies septiņos. Brokastīs cīsiņi, lapu salāti, maize ar ievārījumu, jogurts. Izdomājam braukt līdz Bielsas tunelim (tas savieno Franciju ar Spāniju) un kāpt kalnā tur. Kad aizbraucam līdz tunelim, tur ir auksts un stipri līst. Dodamies atpakaļ uz St. Lary Soulan un nolemjam iet vietējo maršrutu. Noliekam mašīnu pie savas naktsmītnes un dodamies tuvējā kalnā. Sākumā uz Vignec baznīcu, tad kalnā līdz vienam no Soulan ciemiem (tādu ir vairāki – dažādā augstumā). Brīžam līst, brīžam spīd saule un ir pat karsti. Taka vietām iet pāri ganību robežai. Nožogojumam var tikt pāri rāpjoties pa A veida kāpnēm. Govs pāri netiek.

Mājās esam ap četriem. Dodamies tūlīt staigāt pa St. Lary Soulan centru. Pilsētiņa smuka, bet nedaudz neīsta – mājas pēc izskata no veciem laikiem, bet celtas nesen – tūristu pievilināšanai.

Joprojām līst un ir migla. Nolemjam nākamajā dienā braukt uz Spāniju – uz Ordesas ieleju.

Vignec ciems atrodas pie St. Lary Soulan pilsētiņas. No rīta vispirms aizbraucam uz pilsētiņas centru, uz tūrisma informācijas ofisu. Tur nopērkam maršrutu aprakstus. Braucam uz ezeriem – sākumā uz Spānijas pusi, tad nogriežamies un braucam pa stāvu ceļu uz Lac d’Oredon ezeru. Pie ezera stāvvietā noliekam mašīnu un 10:45 sākam iet uz Lac d’Aubert. Taka iet pa akmeņainu mežu gar vairākiem ezeriem. Sāk līt silts lietus, bet tas netraucē. Uzejam līdz Lac d’Aubert un redzam augstu kalnos slēpotājus. Tur nav pacēlāja un trases, slēpotāji uzbrauc ar mašīnu un tad uzkāpj līdz īstajai vietai un tad brauc lejā. Izskatās diezgan bīstami.

Dodamies tālāk pa taku uz pāreju Hourquette d’Aubert (2499m). Visu laiku līņā, bet kalnus var redzēt labi. Apēdam pie pārejas dažus šokolādes batoniņus un ejam lejā. Pie mašīnas nokļūstam ap pieciem. Samaksājam par stāvvietu Eiro 4 un braucam uz savu naktsmītni.

Pirenejos nokļūstam pēc vairākām Tarnas aizā un tās tuvumā pavadītām dienām – par šo ceļojuma daļu var izlasīt atsevišķā aprakstā.

Lai izvairītos no sastrēgumiem, no Tarnas aizas braucam apkārt Tulūzai pa mazākiem ceļiem. Tie ir šauri, bet taisni un diezgan ātri.

Savā naktsmītnē Vignec ciemā ierodamies sestdien, 2008. gada 14. jūnijā ap deviņiem vakarā. Pirms gulētiešanas vēl ir jāpārskaita pēc saraksta mītnes inventārs un jāaizpilda papīrs žandarmērijai. Ir jāiemaksā arī Eiro180 drošības nauda.

Ceļojuma dienas:

Horquette d'Aubert

St. Lary Soulan

Ordesas ieleja

Sum de Barroude

Pic de Cuneille

Oula un citi ezeri

Lac de Consaterre

Col d'Aspen pāreja un Pic du Midi

Pic de Heche Castet

Ō un citi ezeri

Elles ūdenskritumi

Pinetas ieleja

Aņisklo kanjons

Pic de Madamete