Easy hiking trails

Pārgājienu sākam no Oredona ezera stāvvietas. Turpat netālu skraida murkšķi. Pusdesmitos sākam iet uz ezeru Lac d’Aubert. No ezera paveras skaists skats uz sniegiem klātajiem kalniem. Ezeram garām tiekam ejot pāri aizsprostam. Tālāk pārsvarā pa sniegu dodamies uz augšu uz pāreju – Pas de Gat (2465m). Sniegs vietām ir biezs, bet viltīgs. Sevišķi pie akmeņiem tas mēdz būt no apakšas izkusis. Vienā vietā Ilze iebrūk sniegā gandrīz līdz jostas vietai. Kad izvelku viņu ārā, redzam, ka apakšā ir tukšums un zem tā tek strautiņš. Pārejā ir skaists skats uz citu ezeru Lac de Cap Long. Uz otru pusi var labi redzēt Pic du Midi de Bigorre un observatoriju.

Mēģinām tālāk kāpt uz virsotni (Pic de Heche Castet). Jāiet pa šauru kalnu muguru un sniegu. Diezgan bīstami izskatās. Es tieku apmēram līdz pusei, tālāk izskatās vēl sliktāk. Brienam pa dziļo sniegu atpakaļ lejā.

Atpakaļ braucot pirms paša St. Lary Soulan nogriežamies uz Tramezaigues ciemu. Šaurajā meža ceļā dabūjam apstāties, jo šķērsām ceļam ir nostājies traktors un velk ārā no gravas kaut kādus kokus. Traktorā neviena nav un mēs satrūkstamies, kad tas pēkšņi sāk braukt uz mūsu pusi. Izrādās, ka viens no strādniekiem to vada no ārpuses ar pulti.

Tramezaigues ir burvīgs mazs ciematiņš ar akmens baznīcu paugura galā. Ieraudzījis mūs, pa šauro ielu uz mājām mūk mazs kaķēns. Lielajā satraukumā tas netrāpa spraugā starp notekcauruli un sienu, bet trāpa tieši notekcaurulē. Tas tomēr netraucē to veikli iemukt pagalmā.

Apskatījuši ciematu braucam dziļāk Rioumajou ielejā. Tomēr necik tālu netiekam, jo ceļš pamazām kļūst arvien akmeņaināks – džipa mums diemžēl nav.

Šodien nolemjam nedaudz paslinkot. Braucam uz Col d’Aspen pāreju (1400m) – jābrauc kādi 15km uz ziemeļiem. Pārejas autostāvvietu ir pārņēmušas kazas un govis. Kamēr ņemu no bagāžnieka ārā lietas, man viena govs elpo pakausī un baksta ar purnu. Ejam uz tuvākā paugura virsotni. Ir ļoti karsts – augšā pasēžam nedaudz un izbaudam skaisto panorāmu, tad dodamies atpakaļ. Pa ceļam redzam nelielu, tumši pelēku čūsku – sugu neizdodas noskaidrot, jo tā veikli pazūd zālē. Pāreju un ceļu tikmēr pilnībā nosprostojušas govis. Riteņbraucēji un mašīnas tiek cauri ar veiklību un pacietību. Ar mokām izgrozu mašīnu starp divām govīm un braucam uz netālo Monžī – pazīstamu kalnu kūrortu. Tur braucam ar pacēlāju augšā uz Pic du Midi de Bigorre. Tas nav nekāds nieka pacēlājs. Vagoniņš brauc pamatīgā augstumā. Ceļa vidū ir starpstacija, kur ir jāpārkāpj citā vagoniņā.

Augšā virsotnē ir liela observatorija. Spīd saule, bet ir pāris metru biezs sniegs. Observatorijas pagalms ir apjozts ar margām – iekšpusē ir gan suvenīru bode, gan ēstuves, gan arī muzejs. Apskatam apkārtējos kalnus un meklējām uz informācijas panno kuram kalnam kāds nosaukums. Atrodam arī Breche de Roland – slaveno robu klintī, kur mēs bijām pagājušajā gadā. Apskatam muzeja ekspozīciju un tad braucam lejā.

Monžī kafejnīcā paēdam garšīgas pusdienas (uz apaļa koka dēļa cepts vesels kamambērs, šķiņķa šķēles, folijā ietīts cepts kartupelis, salāti).

Atpakaļceļā braucam cauri Cadeac les Bains ciemam. Tur ir veca baznīca, ceļš iet cauri vienam baznīcas galam.

Braucam no St. Lary Soulan pa šauru kalnu ceļu augšā uz Sailhan, tad uz Ens ciemu. Abi ir nelielu ciematiņi ar pāris ieliņām. Noliekam auto Ens centrā vienīgajā stāvvietā un dodamies pa vienīgo ielu kalnā. Esam izpētījuši maršruta aprakstu, bet tomēr īstajam pagriezienam paejam garām. Pēc neilgas maldīšanās neliela paugura otrā pusē savu taku tomēr atrodam. Pēc neilga laika nokļūstam vietā, kur visa kalna nogāze ir vienos ziedošos rododendros. Tik daudz rododendru vienuviet mums negadās nekur citur redzēt. Ir ļoti karsti un grūti iet kalnā. Par laimi pēc brīža sāk pūst vēss vējiņš. Cauri ziedošiem rododendriem uzkāpjam pārejā Pas de Laubere (2179m), pēc tam līdz mūsu ceļa mērķim – ezeriem Lacs de Consaterre (2344m). Pēdējo ceļa gabalu atkal brienam pa sniegu.

Atpakaļceļā aizejam nepareizi, bet aiz mums ejošie francūži parāda īsto taku. Lejā esam ap pieciem – ceļā esam pavadījuši septiņas stundas. Braucot atpakaļ uz naktsmītni apstājamies pie mājas, kurai cauri iet ceļš.

Braucam uz tūristu iecienītu vietu, kur ir vairāki skaisti ezeri. Pie tiem sākas daudzas takas. Apstājamies Artigouse stāvvietā. Tur jau priekšā ir lielais autobuss un 5-6 vieglās mašīnas. Ātri apģērbjam zābakus un ejam (kamēr autobusa grupa fotografējas). Pa labi izveidotu tūristu taku uzkāpjam līdz Oula ezeram. Pārejam pār aizsprostu un tālāk ejam pa taku gar ezera labo krastu. Pēc tam nedaudz nomaldamies un pa sniegotu taku uzkāpjam pārejā Col de Bastanet (tur tikai saprotam, ka esam aizgājuši pa nepareizu taku).

Otrā pusē pārejai viss ir sniegā. Taku īsti nevar redzēt, maršruta kartē var redzēt, ka ir jāiet starp diviem ezeriem, bet īsti nevar saprast, kur ezeri beidzas, jo tie ir daļēji klāti ar ledu un sniegu. Tomēr nolemjam iet. Brienam pa sniegu lejā, tad iespējami tālāk no ezeru vaļējās daļas starp ezeriem virzāmies uz otru pāreju. Tā ir zemāka par pirmo, bet tālāk joprojām viss ar sniegu klāts. Brīžam pa klintīm, brīžam pa sniegu tiekam līdz mūsu galamērķim – ezeram Lac de Port-Bielh. No ezera krasta uz leju redzam veselu virkni ezeru – arī Oula ezeru. Liekas, ka tas ir tepat netālu. Bet līdz tam ejam briesmīgi ilgi pa akmeņainu un kritušiem kokiem pilnu mežu gar strauju kalnu upīti. Pēc tam ejam lejā uz stāvvietu, kur esam pussešos.

Braucam gandrīz līdz Bielsas tunelim. Mašīnu noliekam pāris kilometrus pirms tā aiz pēdējā pretlavīnas pārsega. Nevaram atrast takas sākumu – nav nekādas zīmes. Tad atrodam pēc kartes, kur takai ir jāsākas – novelkam zābakus un brienam pāri ļoti aukstai kalnu upei. Otrā pusē taku pēc brīža arī atrodam.

Ejam pa priežu mežu stāvus uz augšu. Pēc tam gar kalnu upīti tiekam līdz ezeram Lac de Cachet. Tur uzvelkam vakar pirktās getras un pa sniegu rāpjamies uz virsotni Pic de Cuneille. Sniegā pazaudējam taku, bet augšā tomēr tiekam.

Lejā ejam nedaudz pa citu ceļu. Atkal redzam un dzirdam murkšķus. Dzirdot viņu svilpienus mēs sākumā domājām, ka skaņu rada putni. Zemāk taka ir pilna ar lielām skudrām. Visa pārgājiena laikā satiekam tikai 2 cilvēkus – pašā gājiena sākumā.

Braucam mājās – vakariņās gatavojam ravioli un salātus. Pēc vakariņām ejam staigāt pa St. Lary Soulan. Vienā veikaliņā Ilze stāsta pārdevējai, kur ir Latvija.