Easy hiking trails

Mūsu šodienas gājiens ir uz Madamete virsotni. Līdz gājiena sākuma vietai nav tālu jābrauc – auto noliekam stāvvietā pie La Gaubie tilta 5km aiz Barežas (Bareges). Šī ir labi pazīstama vieta, jo kādā no iepriekšējiem ceļojumiem no šejienes sākām gājienu uz Horquete d’Aubert, Pic de Heche Castet un uz to pašu Pic de Madamete.

Pa ceļam un arī gājiena sākumā nedaudz līst, bet tad laiks noskaidrojas un pārsvarā spīd saule. Ejam pa ne pārāk stāvu taku cauri ganībām (redzam arī ļoti gaišu govju ganāmpulku un aitas ar melnraibām kājām). Viens pēc otra skatienam atklājas lielāki un mazāki ezeri. Iesākumā uzkāpjam Barežas pārejā (Col de Bareges – 2469m), tad nokāpjam kādus 300m zemāk, tad uzkāpjam Madametes pārejā (Col de Madamete) un Madametes virsotnē (Pic de Madamete – 2657m). No virsotnes var redzēt daudzus ezerus gan kalna mūsu gājiena pusē, gan arī pretējā (Neouvielle nacionālajā parkā). Neouvielle virsotni diemžēl neredzam, to aizsedz mākonis.

Pamazām no ielejām augšup kāpj migla, tomēr virsotnē ir saulains un silts. Dodamies lejup pa citu taku, arī tā iet gar vairākiem ezeriem. Pie viena no tiem (baltā ezera – Lac Blanc) ejam pa milzīga aizsprosta augšu.

Esam nogājuši 19km, augstumu starpība 1400m. Braucam atpakaļ uz Lucu.

Vakarā ēdam Benitas gatavotu gulaša zupu. Tā ir tapusi divos katlos un šķīvjos tiek ielieta ar metāla krūzīti (jo zupas karotes naktsmītnes inventārā nav). Nākošajai dienai neko no zupas sataupīt neizdodas 😉

Download file: gmt-12-pic-de-madamete.gpx

Laiks no rīta ir nomācies, tāpēc braucam atkal uz Spāniju. Kā parasti Bielsas tuneļa Spānijas galā mūs sagaida zilas debesis un saule. Braucam līdz Escalonai, tad nogriežamies uz rietumiem un braucam uz Aņisklo (Anisclo) kanjonu. Pa kanjonu braucam kādus 10km pa ļoti šauru un līkumotu ceļu – pa kreisi stāva klinšu siena, pa labi aizā tek skaistā upe (Rio Bellos). Ar grūtībām izmaināmies ar dažām pretī braucošajām mašīnām (aizbraukuši līdz galam atklājam, ka patiesībā pretējā virzienā braukt nedrīkst). Noliekam auto un tālāk ejam pa kanjonu ar kājām. Laiks  ir karsts, labi ka taka pārsvarā iet pa biezu mežu un saule mums tiek klāt reti. Upe ir pilna krācēm un ūdenskritumiem. Visu laiku ejam gar stāvām klinšu sienām. Pēc četrām stundām nokļūstam līdz aizas galam un ieraugam skaistus kalnus (cirku). Varētu pa kādām pāris stundām tikt augšā. Bet laika un spēka vairs nav. Pēc īsas svārstīšanās dodamies atpakaļ. Pie mašīnas tiekam ap septiņiem vakarā – esam gājuši astoņas stundas.

Atpakaļ braucam pa citu ceļu. Tas līku loču iet kalnā. Ļoti skaists skats uz apkārtējiem kalniem, vairākas reizes apstājamies un fotografējam. Tad braucam atpakaļ uz Franciju. Izbraucot cauri Bielsas tunelim nokļūstam atpakaļ Francijas klimatā – ir pamatīga migla.

Braucam uz Spāniju – uz Bielsu, tad pagriežamies uz ziemeļrietumiem un braucam uz augšu pa Pinetas ieleju – apmēram 14km līdz Paradoras stāvvietai. Laiks ir saulains un karsts. Izvēlamies maršrutu, kurš ved uz Pinetas balkonu (droši vien kalna nosaukums) un ezeru. Sākumā ejam pa ceļu, tad nogriežamies pa kalnu taku. Visapkārt var redzēt skaistus ūdenskritumus. Strauti graužas cauri sniega kalniem un kausē tos no apakšas. Strauti un upītes ir ūdens pārpilni – esam drīz spiesti atteikties no tālākas iešanas, jo taka beidzas pie straujas upes. Upes malā ir kaut kādi ķēdes gali, bet doma kuģot uz dibena lejā pa straujās upītes gultni neliekas vilinoša.

Tomēr negribam vēl padoties, sameklējam citu taku un dodamies uz augšu pa to cauri zemam priežu mežam. Tiekam līdz skaistai smilšakmens pārkarei. Bet tālāk ir sniega pilna aiza, zem kuras tek upīte. Neriskējam sniegu izmantot par tiltu un dodamies atpakaļceļā.

Nokāpuši lejā līdz ceļam, ejam pa to vēl gabalu prom no stāvvietas. Tiekam līdz skaistam tiltiņam kuram gandrīz virsū no augšas gāžas ūdenskritums. Tiltiņš visu laiku ir it kā zem dušas. Karstajā laikā tas nemaz nav nepatīkami. Vēl ejam gabalu uz priekšu līdz nokļūstam līdz skaista kalnu cirka pakājei.

Atpakaļceļā apstājamies Bielsā un nedaudz to apskatam. Mājas lielākoties jaunas, bet uzceltas kā vecos laikos – šauras ieliņas, akmens mūri utml. Tūristu pievilināšanai. Iebāžam arī degunu Bielsas baznīcā – tā ir diezgan liela priekš nelielā ciematiņa.

Iebraukuši Francijā nokļūstam aitu bara vidū, kuras ir izdomājušas šķērsot šoseju. Ļoti lēni un uzmanīgi tiekam cauri.

Atkal braucam pāri Peyresade pārejai, šoreiz pabraucam garām pagriezienam uz Oõ ezeru – gar Bagneres de Luchon uz ieleju Valee du Lis. Aizbraucam līdz galam pa šoseju un noliekam auto lielā stāvvietā. Pa ceļam pārsvarā ir migla. Arī ceļa sākumposmā laiks ir nomācies un mitrs. Kāpjam uz augšu pa mežainu taku. Pamazām laiks noskaidrojas un paliek karstāks. Apskatam vairākus skaistus ūdenskritumus – Cascade d’Enfer (elles kaskāde), Goufre d’Enfer (elles grope). Ieraugam ļoti skaistu salamandru, kuru Ilze ilgi fotografē. Visbeidzot nonākam līdz vietai, kur elles upīte Rue d’Enfer iet cauri ļoti šaurai aizai. Tālāk nevaram tikt, upīte aizņem visu aizu. Izpeldos upītē – ūdens ir auksts, bet tas kolosāli atsvaidzina.

Atpakaļceļā iebraucam Bagneres de Luchon centrā. Vienā veikalā pārdevēja apjautājas, no kurienes mēs esam. Kad pasakam no Lavijas, viņa zinoši māj ar galvu un izstāsta, ka pie viņiem viena latviete strādā. Arī te mūsējie jau priekšā 😉

Vakarā pirms gulēt iešanas vēl izejam nelielā pastaigā uz ciematiņu ar skaistu nosaukumu Vieille Aure.

Braucam uz ezeru ar interesantu nosaukumu – Ō (franciski raksta Oõ). Lai tur nokļūtu jābrauc pāri pārejai Col de Peyresurde uz ieleju Valee de Astau. Izbraucam cauri Oõ ciemam (ceļa zīme izskatās amizanti) un pa pilnīgi svaigi uzklātu šosejas segumu aizbraucam uz Oõ ezera stāvvietu. Viss liecina, ka šo vietu tūristi ir iecienījuši.

No stāvvietas vispirms kāpjam augšā uz ezeru. Ezera otrā krastā ir redzams skaists ūdenskritums. Mēs dodamies pa labi koptu taku gar ezera malu uz nākamajiem ezeriem – Lac Espingo, Lac Saussat un Lac Portillon (pēdējais ir mūsu galamērķis). Jo augstāk kāpjam, jo vairāk sniega. Viens pāris pirms mums iešanai izmanto dzelkšņus. Mēs iztiekam tāpat – liekam kājas skujiņā. Pie Portillon ezera strauji sāk pasliktināties laiks, savelkas mākoņi. Kāpjam lejā cauri mākoņiem, brīžiem pilina lietus. Mājup braucot pēc Peyresurde pārejas iekuļamies miglā.

Vakarā aizejam St. Lary Soulan uz svētā Jāņa svētkiem. Svētki notiek centrālajā autostāvvietā. Šim nolūkam vienā autostāvvietas galā ir uzcelta skatuve, stāvvietas vidū ir nobērta bieza smilšu kārta un uz tās ir uzbūvēts kādu 3 metrus augsts ugunskurs. Ugunskurs, protams, ir norobežots ar margām. Gar autostāvvietas vienu malu tek upīte. Publika stāv pie vai sēž uz akmens margām, kas norobežo upīti no stāvvietas. Pārsvarā publika ir pusmūža gados. Visi jūtas ļoti labi. Uz skatuves sāk spēlēt ansamblis (akordeons, trompete, ģitāra, sintezators un bungas). Dzied spāniski un franciski. Publika nekavējas un metas dejot. Arī mēs uzdejojam pāris polkas un valšus.

Pēc desmitiem sākas rosība pie ugunskura. Pāris svarīgi vīri atnāk ar pudelēm un sāk aplaistīt ugunskuru (laikam ar degmaisījumu). Tad no vairākām pusēm to aizdedzina. Ugunskurs deg vareni – tas kādu laiku ir svētku uzmanības centrā. Tomēr jau pēc pusstundas vai stundas visi atgriežas pie dejām.