Easy hiking trails

Eiropas smailes (Picos de Europa) ir neliels kalnu masīvs Spānijas ziemeļos uz trīs provinču robežas. Masīva austrumu daļa atrodas Kantabrijā, rietumu – Astūrijā, bet dienvidu – Kastīlijā un Leonā. Masīvs atrodas tikai pāris desmitus kilometru no Atlantijas okeāna. Precīzāk – Biskajas (basku) līča jeb Kantabrijas jūras, kā to sauc paši spāņi. Rajonu starp Eiropas smailēm un jūru sauc par zaļo Spāniju, jo te klimats nav tik karsts kā pārējā Spānijā un tāpēc te viss nav tā izdedzis. Mūsu uzturēšanās laikā te temperatūra dienā bija no 10 līdz 25 grādiem. Spānijas dienvidos (Valensijā) temperatūra bija pa 10-15 grādiem augstāka.

Kalniem nosaukumu it kā ir devuši vaļu mednieki, jo, atgriežoties no medībām, viņi vispirms ieraudzīja tieši šīs virsotnes. Masīvu trīs daļās sadala dziļas trīs upju (Cares, Devas un Dujas ) iegrauztas aizas. Vispazīstamākā ir Cares upes aiza, vairāk nekā 2500m augstās Eiropas smaiļu centrālā masīva virsotnes atrodas tikai pāris kilometru no zemu ielejā tekošās upes.

Izvēlamies šos kalnus kā savu ceļa mērķi, jo lasījām, ka šeit ir viena no nedaudzām vietām Spānijā, kur ir labi saglabājusies mežonīga daba. Domājām arī, ka Pirenejos oktobrī varētu būt vēsi un tāpēc jābrauc vairāk uz dienvidiem. Kas attiecas uz pirmo punktu, tad tur mums nenācās vilties. Ar otro iznāca neliels pārpratums. Izrādās, ka Kanigū kalns Francijas Pirenejos patiesībā ir vairāk uz dienvidiem, nekā Eiropas smailes Spānijā.

Lidojām ar Ryanair pa maršrutu Rīga – Londona (Stansteda) – Santandera. Atpakaļ Santandera – Frankfurte (Hāna) – Rīga. Auto rezervējām internetā no Ryanair vietnes un ņēmām Santanderas lidostā. Naktsmītni meklējām uz visu laiku vienā vietā (tā var dabūt lētāk). Noīrējam nelielu mājiņu Framas ciemā 3 km attālumā no tūristu iecienītās Potes pilsētas un ap 30km no centrālā Eiropas smaiļu masīva.

Ceļojuma dienas:

Frama

San Pedro de Bedoya

Fuente De

Mirador del Tombo

Coriscao

Garganta del Cares

Tresviso

Zaļā pāreja

Kantabrijas jūra

Cuernon

Sakravājam somas, izvācamies no naktsmītnes un noliekam auto turpat netālu Ratečes centrā. Te sākas taka uz netālu esošo kalnu, kur ir Itālijas, Austrijas un Slovēnijas robežpunkts (Tromeja slovēniski nozīmē trīs robežas). Sākumā ejam cauri ciematam, tad pa meža ceļu un visbeidzot pa stāvu meža taku. Jau pirms nokļūstam uz takas sāk līt un lietus pakāpeniski kļūst spēcīgāks. Tromejā nokļūstot jau līst pamatīgs pērkona lietus ar visiem skaņas un gaismas efektiem. Savelkam kas kuram ir līdzi paņemts šādiem gadījumiem un apskatām gan Slovēnijas Austrijas robežu (kura izskatās pēc ganību nožogojuma), gan robežu krustpunkta zīmi un metālā lietu Slovēnijas kalnu maketu. Lietus nemazinās, tāpēc ilgi nekavējamies un dodamies lejā.

Ap divpadsmitiem esam lejā. Braucam caur Austriju un Vāciju uz Frankfurtes (Hānas) lidostu. Ceļojums ir beidzies: Benita un Imants vēl dažas dienas paliek Vācijā, bet Ilze un Juris rīt agri no rīta lido uz Rīgu.

Prognozes sola lietu, bet ārā ir saulains. Dodamies vēlreiz uz Bovecu – šodien ir sestdiena un pacēlājam vajadzētu strādāt. Bijām lasījuši, ka pacēlājs iet augšā veselās stundās. Piebraucam dažas minūtes pēc deviņiem un redzam, ka cilvēki iet ieksā pacēlāja mājiņā. Paķeram zābakus un mugursomas un basām kājām skrienam uz kasi un pēc tam uz pacēlāju. Mums iedala četrvietīgu vagoniņu (gondolu). Augšā braucam nedaudz vairāk par pusstundu, augstumu starpība ap 1800m. Sākumā braucam gandrīz horizontāli, tad pamazām uz augšu. Pacēlājam ir divas starppieturas – tur vagoniņš pārkārtojas izmantojot kaut ko līdzīgu pārmijām.

Augšējā stacija ir apmēram 2200m augstumā. Koku te vairs nav – tikai gaišas, sasprēgājušas klintis un akmeņi. Takai uz Kaninu ir ceturtā grūtības pakāpe. Ir gan troses, gan metāla kāpšļi un citas izpriecas. Īstajā virsotnē nokļūstam caur četrām citām. Gan pa ceļam, gan arī no Visoki Kanin varam baudīt kaut ko līdzīgu mēness ainavai. Visapkārt klintis, akmeņi, šur tur sniegs. Aiz mums kāpj mākoņi. Kādu laiku mēs ar Ilzi ejam karstā saulē, Imants un Benita, kuri seko, iet mākoņa ēnā.

Maršruta pēdējais posms ir diezgan sarežģīts (kāpšļi, troses, stāvi kāpieni), bet tiekam veiksmīgi galā. Atpakaļ ejam pa to pašu ceļu. Nelielu gabalu pirms pacēlāja nogriežamies uz taku, kura ved atkal kalnā uz Prestreljenik okno – lielu caurumu klints sienā. Miglas mākoņi jau ir mums visapkārt, bet skats uz Prestreljeniku vienalga ir iespaidīgs.

No Prestreljenika dodamies uz pacēlāju un braucam lejā. Tur ir 27 grādi silts.

Ēstuvē pie pacēlāja apakšējās stacijas paņemam picas, kolu ar citronu un ledu, un kafijas. Tas mūs rehabilitē tiktāl, ka varam doties apskatīt Bokas ūdenskritumu (diez vai tam ir kas kopējs ar slaveno Lindgrēnas stāstu varoni). Ūdenskritums ir 106m augsts (augstākais un lielākais Slovēnijā) – to var labi redzēt no autostāvvietas. Tomēr nežēlojam laiku un spēkus, lai uzkāptu un apskatītu to tuvāk. Stunda turp atpakaļ.

Atpakaļ tomiņš (tom-toms) mūs aizved pa tuvāķo ceļu – caur Itāliju.

Download file: Visoki Kanin.gpx

Ir mākoņains, bet laika prognoze lietu nesola. Cerībā, ka kalnos nebūs bieza migla, braucam uz Vršiča pāreju. Pirms deviņiem pārejas stāvvieta ir jau gandrīz pilna, jāmaksā 3 eiro (jāmaksā tāpēc, ka esam ieradušies no rīta – pēcpusdienā neviena, kas iekasētu samaksu, te nav).

Kad sākam iet, mākoņi jau ir daļēji izklīduši. Ir 13 grādi, bet saulē kāpjot kalnā drīz jau kļūst karsti. Pa akmeņainu taku vispirms uzkāpjam līdz pārejai, pēc tam Suhi Vrh virsotnē. Tur īsu brīdi atpūšamies un dodamies atpakaļ uz pāreju un tad uz otru pusi rāpjamies augšā 2332m augstajā Mala Mojstrovka virsotnē. Tur uz pusdienām sapulcējas bariņš alpu kovārņu (alpine cough). Viņi jau zina, ka cilvēki kāpj kalnos, lai paēstu. Un tad kaut kas garšīgs arī atlec – vajag tikai īstajā brīdī būt īstajā vietā.

Novērtējam blakus esošo Velika Mojstrovka – tur var nokļūt rāpjoties pa nepatīkami stāvu birstošu taku. Bez tam Velika Mojstrovka gandrīz visu laiku ir mākoņos. Nolemjam iet lejā. Izvēlamies citu ceļu, nekā nācām augšā – pa kalna kori. Šis variants ir labāks.

Pie stāvvietas nokāpjam vienos – ceļā pavadījām 4 stundas, augstumu starpība 720m.

Nolemjam vēl aiziet tuvāk apskatīties milzu raganas attēlu (Ajdovska Deklica). Raganas sejas attēls klints sienā ir dabas veidots. To redzējām kāpjot lejā no Mala Mojstrovka. Diemžēl raganas tuvplāni neizdodas, jo takas beigu daļa ir stāva klinšu siena ar trosēm. Dodamies atpakaļ uz stāvvietu pa ceļam fotografējot raganas seju no dažādām vietām.

Pēdējais šodienas pasākums ir Peričņika ūdenskritumi. Apakšējo ūdenskritumu var redzēt jau no ceļa. Uzkāpjam arī līdz augšējam un apskatām abus tuvumā.

Download file: Mala Mojstrovka.gpx

Naktī līst un trokšņo pērkons. No rīta mūsu ciemā ir migla. Izlemjam braukt nedaudz uz dienvidiem uz Bohinjas ezeru. Braucot līņā, bet tuvojoties galamērķim laiks pamazām skaidrojas. Auto atstājam maksas stāvvietā, jo citu variantu nav.

Ejam gar Mostnices upi, kura ir klintīs izgrauzusi dziļu, šauru aizu. Ūdens ir izveidojis klintīs visdažādākās formas
iedobumus un caurumus. Kāda klints upes vidū izskatās pēc ziloņa.

Taka iet gar aizas malu un palēnām augšā kalnā. Pēc pāris stundām (un fotografēšanas) nokļūstam klajākā vietā un tālāk pa lauku ceļu aizejam līdz Mostnices ūdenskritumiem (Mostniški Slapovi). Ūdenskritumi nav pārāk iespaidīgi, toties ir skaists skats uz kalniem ar rudenīgi rūsganiem mežiem. Pa ceļam satiekam vairākas salamandras un glodeni.

Nogājuši lejā braucam uz Bohinjas ezera tālāko galu. Apskatām Zlatorogu (slovēņu mitoloģijas tēlu) statuju un izpeldamies Bohinjas ezerā. Ūdens ir dzidrs un tīrs. Ezera dibens strauji iet dziļumā (trīs četri soļi un jau jāpeld). Kad esam nopeldējušies, ap mums pulcējas palielas zivteles. Gaida cienastu.

Vēja tikpat kā nav. Ezerā atspoguļojas kalni un krastmalas koki. Ko vēl vairāk var vēlēties? Ja nu vienīgi vakariņas

Download file: Korita Mostnice.gpx