Easy hiking trails

Iepriekšējā dienā nopirktajā maršrutu grāmatiņā atrodam maršrutu uz Koriskao (Coriscao) virsotni. Gājiens sākas Ļezvas pārejā (Colo de Llezba). Uz pāreju braucam pa ļoti šauru ceļu no jau zināmās Puerto de San Glorio. Pārejā ceļa līkumā jau vairāki auto stāv (kad vēlāk nonākam lejā, ceļa malas kādu simt metru garumā ir pilnas ar auto). Ir mākoņains, bet skaidrojas. Pārejā spīd saule (lielisks laiks ir visu dienu – pēcpusdienā Potes pilsētā ēnā ir 24 grādi).

Pie pārejas nelielā paugurā ir liela akmens statuja – lācis. Ejam to apskatīt, bet atpakaļ nākot redzam, ka stāvvietā iebrauc lielais tūristu autobuss. Tāpēc vairs nekavējamies un dodamies ceļā. Koriskao var redzēt jau no stāvvietas – līdz tam ir jāiet pa kādu četru kalnu mugurām. Pirmajā pakalnā govju ganāmpulku apsargā divi iespaidīga lieluma suņi. Drošības pēc apejam ar līkumu. Taka nav stāva un ir viegli ejama – pa pļavu, cauri viršiem un zemiem krūmiem. Tikai pēdējais kāpiens pašā Koriskao ir stāvāks. Augšā skats ir lielisks – visi trīs Eiropas smaiļu masīvi kā uz delnas. Lejā mākoņu jūra, no kuras ik pa gabalam izlien kāda virsotne. Parunājam nedaudz ar diviem spāņiem. Viņu angļu valoda nav daudz labāka kā mana spāņu valoda. Par Latviju zināja tik daudz, ka tur ir Rīga. Spāņi parāda, kur ir Fuente De funikuliera augšējā stacija un taka.

Pamazām virsotnē sāk nākt arvien jauni cilvēki. Taisāmies lejā (paliek par biezu 🙂 ). Lejā ejot uzkāpjam vēl divās zemākās virsotnēs un satiekam augšup gājējus (arī dažus sākumskolas vecuma bērnus). Mākoņi pamazām izklīst un Eiropas smailes pamazām atklājas visā pilnībā.

Nokāpjot zemākajā pakalnā noskatāmies, kā savu lidojumu uzsāk 3 paraplāni. Divos lido iesācēji ar instruktoriem. Redzam, kā instruktori māca skolniekus, kā ir jāsāk lidojums.

Uzkāpjam vēlreiz līdz akmens lācim un augstāk līdz klintīm, kuras vairāku desmitu metru augstumā paceļas virs lāča figūras. Tur nedaudz atpūšamies un tad dodamies lejā uz stāvvietu.

Braucam lejā uz Potes pilsētu un apstājamies pilsētas centrā. To nav tik viegli izdarīt, jo pilsēta ir pilna – gan ielas, veikaliņi, gan ēstuves ir cilvēku pilnas. Visi bauda svētdienas vakaru.

Braucam apskatīties uz Eiropas smailēm no dienvidiem. Vispirms braucam uz pāreju Puerto de San Glorio. Tad Portilla de la Reina ciematā nogriežamies pa labi pa ceļu, kurš iet iekšā kalnos. Klintis visapkārt ir zaļā krāsā (ar sūnu noaugušas), koku lapas ir sākušas krāsoties dzeltenas/sarkanas, skaisti ir arī gatavām ogām pilnie pīlādži. Tālāk braucot redzam, ka klintis ir pilnas ar akmeņiem. Tādas vēl nebijām redzējuši – it kā mīkstu klints masu kāds būtu piebēris ar akmeņiem un pēc tam tas viss sacietējis. Apstājamies un ejam pa vienu no takām apskatīties tuvāk. Cita starpā atrodam arī sēravotu ar acīmredzami veselīgu (pēc smaržas spriežot) ūdeni.

Tālāk braucam līdz ciematam Posada de Valdeon (jādod gan ir ceļš pretējā virzienā ejošam aitu baram), pēc tam vēl 3 kilometrus līdz skatu punktam Mirador del Tombo. Te sākas tūristu iecienītā Kares upes aiza (Garganta del Cares). Īstā aiza sākas nedaudz zemāk pa upi – pie Kainas (Cain) ciema. Bet no šejienes ir lielisks skats uz Eiropas smaiļu virsotnēm un aizas sākumu. Ejam pa taku gar upi kādus pāris kilometru, bet drīz vienīgā iespēja tikt uz priekšu ir šoseja. Griežamies atpakaļ un braucam izmēģināt taku, kuru bijām ievērojuši nedaudz pirms Posada de Valdeon – pie Pradas ciema. Taka ved uz augšu kādus 600 metrus uz Monto priekškalni. Gandrīz visu laiku līst sīks, silts lietutiņš, arī redzamība ir slikta. Tomēr daba visapkārt ir krāsaina un gājiens pa kalnu ceļu ir patīkams.

Braucam no paša rīta uz Fuente De – 23km no Potes pa kalnu ceļu Eiropas smaiļu centrālā masīva viduča virzienā. Fuente De ir tikai pāris viesnīcu un funikulieris, kurš uzved gribētājus 800 metrus augstas stāvas klinšu sienas pašā augšā. Brauciens vagoniņā (tajā ir vieta 20 cilvēkiem) ilgst nedaudz vairāk par 3 minūtēm.

Vagoniņā aprunājos ar spāni, kurš prot angliski. Viņš iesaka kāpt Tesorero kalnā, bet tikai ne miglā. Migla te esot tik blīva, kā nekur citur pasaulē. Augšā ir daži mākoņi, bet pārsvarā spīd saule. Nolemj iet uz kalnu. Sākumā taka ir ļoti plata (acīmredzami te kalnu gājēju netrūkst). Pēc vairāk nekā stundu garas iešanas taka paliek šaurāka un akmeņaināka. Sekojam mūsu spānim un redzam, kā viņš ar savu kompanjonu uzkāpj Tesorero kalnā. Arī mēs gandrīz uzkāpjam – tad Ilzei kaut kas notiek ar liela muskuli. Nolemjam pa stāvo nogāzi vairs tālāk uz augšu nekāpt un dodamies atpakaļ. Nokāpuši līdz pārejai taisām pauzi ar ābolu ēšanu. Par to izrāda interesi spilgti melns putns ar sārtām kājām un skaistu, dzeltenu knābi. Metu viņam ābola gabaliņus un viņš pamazām pienāk pavisam tuvu – kāda metra attālumā. Nākamajā atpūtas vietā pēc vairākiem kilometriem melnais draugs atkal ir klāt – jau ar vairākiem radiniekiem. Liekas, ka tiešām ir tas pats putns.

Pirms nokļūšanas funikuliera pieturā ejam gar kazu un aitu ganāmpulku. Kazas ir ļoti interesantās krāsās (piemēram – pakaļpuse ir tumši brūna, priekšpuse – gaiši brūna). Braucam lejā ar funikulieri un tālāk uz savu naktsmītni.

Vakarā ir jautrs notikums ar veļas mašīnu – nevaram no tās dabūt ārā izmazgātās drēbes. Zvanam saimniecei – tā atsūta palīgā savu tēvu (kurš nesaprot ne vārda angliski). Tēvs groza un spaida veļas mašīnas pogas – redzams, ka viņš nesaprot, ko dara. Ar vārdnīcas palīdzību apvaicājos, vai viņš nevarētu dabūt instrukciju. Viņš aizbrauc pēc instrukcijas un atved sievieti. Beigu beigās ar „instrukcijas” palīdzību kaut kā drēbes ārā dabūjam.

Download file: Fuente-de-Tesorero.gpx

Rīts paiet pārtikas un citu pirmās nepieciešamības preču iegādē. Veikalu atrodam Potes pilsētā. Iepērkamies un izstaigājam arī skaisto pilsētas centru. Tad aizvedam pirkumus mājās un dodamies pirmajā pārgājienā.

Aizbraucam uz netālu esošo San Pedro de Bedoya ciemu. Tālāk pēc plāna mums vajadzēja pa ceļu iet uz nākamo ciemu – Salarzon. Tomēr Ilze ierauga taku, kura arī iet uz Salarzon. Ejam pa to – tiešām uz Salarzon, tikai pāri kalnam. Tādējādi pusstundas vietā ejam kādas divas. Bet tas ir tā vērts – redzam skaistus kalnu skatus, ēdam kazenes. Tālāk mūsu maršruts iet uz nākamo ciemu – Pumareja. Ejam pa ceļu starp vīnogu un aprikožu laukiem. Nedaudz pagaršojam gan vienus, gan otrus (lai piedod īpašnieki). No Pumarejas ejam atpakaļ uz San Pedro.

Braucam uz Ermidas aizu apskatīt Ermidas (Hermida) ciematu. Skaists kalnu ciematiņš pie kalnu upītes. Ciemata otrā galā blakus ceļam kalnā ir grota ar svētās statuju un krustu uz klints. Mēģinām atrast ceļu, kā piekļūt, bet neveiksmīgi. Atpakaļ ejam pa taku gar upes otru krastu. Taka brīžiem iet pa koka latiņu celiņu, kurš nostiprināts virs ūdens pie stāvā krasta. Pabraucam vēl nedaudz uz ziemeļiem no Ermidas līdz skatu vietai. Tur apstājamies pavērot aizu. Pāri upei kalna nogāzē mierīgi ganās divas kalnu kazas.

Download file: San Pedro de Bedoya - Salarzon - Pumareña.gpx