Easy hiking trails

Šodien kāpjam Kuernonā (Cuernon – 2048mvjl). Taka sākas kādus 8 km no mūsu mājas – Somaniezo ciemā. Sākam iet 8.50 uz Santa Lucia de Luz svētnīcu. Ejam pa lauku ceļu gar Anjēzas upīti. Ir tikai daži grādi virs nulles un visur ir redzamas nakts salnas pēdas. Ejam pa kalna ēnas pusi – ir auksts. Tikai pēc gandrīz divu stundu kāpiena tiekam beidzot saulē. Tomēr daudz siltāk nekļūst. Toties saule spīd tieši acīs tā, ka nav iespējams pacelt galvu. Ceļu nav iespējams saskatīt – var redzēt tikai pāris metrus uz priekšu.

Uzkāpjot klajākā vietā sāk pūst auksts vējš. Uzkāpjam līdz svētnīcai, bet statuju neizdodas apskatīt – svētnīca ir slēgta (statuja esot 32cm gara un sava izmēra dēļ iesaukta par santucha – maziņā svētā).

Mazliet atpūšamies un pa lauku ceļu dodamies tālāk. Vispirms uzkāpjam līdz ganībām pēc tam sākam meklēt savu kalnu. Sākumā uzkāpjam 1940m augstā virsotnē. No turienes redzam, ka Kuernona virsotne ir spics akmeņu krāvums. Mēģinām tikt no vienas puses, tad no citas. Visur iesprūstam starp lieliem klinšu bluķiem, caur kuriem uz augšu neprotam tikt. Pēdējos metrus uzrāpjos viens. Tieku līdz kalna korei, bet līdz pašai virsotnei paliek vēl kādi metri piecdesmit pa klinšu bluķiem.

Dodamies lejā, pa ceļam ēdam kazenes. Kopā ceļā pavadām 10 stundas.

Šī ir mūsu pēdējā diena Eiropas smailēs. No rīta ceļamies un braucam uz Santanderu. Lidojam uz Hānu, kur pavadām nakti viesnīcā 10 metru attālumā no lidostas. Skaņas izolācija ir lieliska – nekādas lidmašīnu rēkoņas vai kā tamlīdzīga. Nākamajā rītā lidojam uz Rīgu.

Nolemjam braukt uz jūru – pa vistaisnāko ceļu cauri Ermidas aizai un Unikeras (Uniquera). Pie Unikeras pārbraucam pāri Santanderas-Ovjedo maģistrālei un drīz esam pie jūras. Noliekam auto pie liela tukša kempinga pašā jūras krastā. Pa līkumotu asfaltētu celiņu nokāpjam cauri kempingam pie jūras. Es noģērbju basas kājas un bradāju pa ūdeni, Ilze tikmēr atrod krasta klintīs skaistu grotu.

Tālāk braucam uz San Vicente de la Barquera pilsētu. Tās centrs atrodas nelielā paugurā pussalā, kuru viedo divu upju sateka. Ar pārējām pilsētas daļām centru savieno divi skaisti tilti. Pilsēta atrodas pie jūras. Kad ierodamies, jūrā ir bēgums un upēs ūdens līmenis ir zems– kuģīši un laivas guļ smiltīs.

Sākam centra apskati no upju satekas. Pussalas šajā galā atrodas bijusī karaļa pils (tagad muzejs), otrajā, augstākajā galā atrodas Katedrāle. Pilsētas centru joprojām apjož mūris. Samaksājam un ieejam karaļa pilī. Izstaigājam torni un apskatam ekspozīcijas. No augšas ir lielisks skats uz Eiropas smaiļu virsotnēm un jūru. Pa to laiku, kamēr mēs staigājām pa pilsētu, jūrā jau ir iestājies paisums.

Tālāk pārbraucam tiltam un apstājamies pie pludmales. Jūras krastā ieēdam vieglas pusdienas un baudām skatu pāri upei uz pilsētas centru. Paēduši braucam tālāk un apstājamies citā – daudz lielākā pludmalē. Tur darbojas vairāki sērfotāji un redzam arī vientuļu peldētāju. Aizstaigājam līdz pludmales tālākajam galam, tad dodamies atpakaļ un braucam uz Komiljas (Comillas) pilsētu. Pakalnā redzamajai iespaidīgajai universitātes ēkai netiekam klāt – tur ir remonts. Toties apskatam pili un tai blakus Gaudi projektētu ēku – El Capricho de Gaudi. Pēc tam izstaigājam iespaidīgo pilsētas centru. Pie svarīgākajiem laukumiem un ēkām ir izliktas plāksnes ar aprakstu (arī angliski). Sameklējam arī Moro vārtus (Puorte de Moro). Vārtos ir 3 ejas – mašīnām, cilvēkiem un putniem (apaļš caurums virs cilvēku ejas). Visi vārti apauguši ar vīnstīgām. Leģenda vēsta, ka vārtus projektējis Gaudi. Kādu dienu viņš ir pastaigājies gar jūru un vērojis putnus. Iedvesmas pārņemts viņš vārtus uzzīmējis smiltīs ar nūju. Vēl apstājamies pie jūras netālu no universitātes ēkām. Aizstaigājam līdz stāvajam jūras krastam un nokāpjam līdz pat jūrai, kura šļācas pret piekrastes klintīm. Skaisti.

Braucam uz Posada de Valdeon. No turienes mēģināsim tikt augšā 2400m augstajā Tore Beremejo (viena no Rietumu masīva augstākajām virsotnēm). Izbraucam agri – pilnīgā tumsā zem zvaigžņotām debesīm.

Sākam iet 9.10. Ar īstās takas atrašanu neveicas. Uzkāpjam kādu gabalu, tad kāpjam atpakaļ un ciematā nopērkam sīkāku karti. Pat ar visu smalko karti īsto taku pazaudējam (tā bija aizaugusi) un ilgi cīnāmies vienā pakalnā – laužamies cauri visādiem krūmiem (arī dzelkšņainiem). Tur zaudējam vismaz stundu. Beidzot atrodam savu taku un sākam pa to kāpt augšā pa birstošiem akmeņiem uz spraugu klinšu sienā, kura  paceļas virs Posada de Valdeon. No pilsētiņas spraugu redzēt nevar – kreisā klinšu sienas daļa ir kādus simt metrus priekšā labajai. Tiekam aiz kreisās daļas un gar tās aizmuguri pa klinšainu un akmeņainu taku uzrāpjamies Pambučo pārejā (Colado de Pambucho). Pa ceļam redzam savvaļas kazu pāri. Atpūšamies nedaudz un pa turpinām iet uz augšu uz apmēram 2000mvjl augstumā esošo Zaļo pāreju (Colado de Verde). Pēc ilgās kāpšanas pa klintīm un akmeņiem Zaļā pāreja patiešām ir pārsteigums – tā ir zaļš ar zāli apaudzis valnis klinšu vidū. No pārejas ir lielisks skats uz rietumiem.

Pulkstenis jau ir četri. Saule karsē, spēka vairs nav un laika arī. Bet līdz Torre de Beremejo vēl ir tālu. Nolemjam kāpt lejā. Lielu daļu no lejupceļa ejam pa kalna ēnu – tas dod atpūtu no karstās saules. Lejā nogājuši atrodam lauku ceļu – to pašu, pa kuru no rīta sākām iet. Ejam pa krāšņiem augiem bagāto kalna nogāzi, plūcam rožu augļus un graužam.

Braucot atpakaļ uz Potes uz ceļa iztraucējam stirnu pāri, tās bez lieka satraukuma ieskrien pāris metrus mežā un tālāk nemūk. Kad tiekam pāri San Glorio pārejai, sāk strauji tumst un Framā atgriežamies pilnīgā tumsā zem zvaigžņotām debesīm.

Download file: Colado Verde.gpx

Braucam pa Ermidas aizu cauri Ermidas ciemam līdz Urdonas (Urdon) elektrostacijai. Urdonas elektrostacija ir uzcelta nelielajā spraugā, ko Ermidas aizas sienās ir izgrauzusi Urdonas upe. No šejienes sākas mūļu taka uz 850m augstāk esošo Tresviso ciemu. Līdz nesenam laikam tā bija Tresviso vienīgā saite ar ārpasauli. Tagad uz Tresviso var aizbraukt arī ar auto no Poncebos Astūrijā. Braucot no Potes tas ir liels līkums. Tūristu ceļvedī Tresviso pat ir nosaukta par Kantabrijas anklāvu Astūrijā – ar pārējo Kantabriju to savieno tikai šī mūļu taka. Turpat arī ir rakstīts, ka vietējais pastnieks joprojām katru dienu iet pa mūļu taku aiznest ciema iedzīvotājiem avīzes un vēstules.

Sākam kāpt 9.10 gar Urdonas upi. Urdonas aiza ir ēnā un jāiet kādu stundu līdz mēs tiekam saulē. Sākot iet temperatūra ir kādi 13 grādi, vēlāk kļūst siltāks. Pirmajā atpūtas vietā ar mums grib draudzēties mazs sarkanīgs putniņš. Nāk pavisam tuvu, bet nofotografēt ir grūti, jo viņš visu laiku kustas.

Ejam tālāk pa platu mūļu taku gar stāvu klints sienu līdz nokļūstam līdz Pilāta balkonam (Balkon de Pilatos). No turienes kā no balkona skaisti skati uz kalniem otrpus Urdonas aizas. Pēc brīža jau tālāk kalnā ieraugām Tresviso mājas. Vēl kāda stunda gājiena un esam klāt. Ieeja pilsētiņā ir pa ceļu, kurš betonēts no neregulārām sarkanīgām klinšu plātnēm. Ceļa malā viens otram blakus atrodas basketbola laukums un kapsēta. Līkumojam pa šaurajām ieliņām, kamēr atrodam taku, kura uzved kalnā virs Tresviso un tālāk uz kaimiņu ciemu. Pēc kāda kilometra taka kļūst pavisam šaura un gar klinti ir novilkta trose. Tikko sākam gar trosi iet, kā no aizmugures mums virsū joņo aitu bars, kuru dzen suns. Nepaspējam nobīties – aitas ieraudzījušas mūs, metas atpakaļ un sabēg nelielā laukumiņā blakus takai. Suns arī apmulst un skrien atpakaļ.

Nogājuši vēl gabalu, atpūšamies takas līkumā un tad dodamies atpakaļ uz Tresviso un lejā uz Urdonu. Pie mašīnas esam četros.

Atpakaļbraucienā pirms Tamas ciema apstājamies apskatīt Eiropas smaiļu nacionālā parka māju. Tā ir moderna vairākstāvu ēka ar kinozāli un izstāžu telpām. Kinozālē apskatāmies pusstundu garu filmu par Eiropas smailēm. Ekrāns sastāv no divām daļām: vertikālajai daļai apakšā ir vēl otra, slīpa (ar apakšējo malu uz priekšu pret skatītājiem). Filma ir bez vārdiem, tāpēc visu varam labi saprast. Pēc tam izstaigājam ekspozīcijas. Te ir izmantoti gan griesti, gan sienas un arī grīda. Vairākas ekspozīcijas prot par sevi pastāstīt – arī angliski.

Download file: Tresviso.gpx

Braucam uz slaveno Kares rīkli (Garganta del Cares). Tā ir šaura, dziļa un gara aiza, kuru Kares upe ir izgrauzusi starp Eiropas smaiļu centrālo un rietumu masīvu. Tūristu iecienītais posms ir no Poncebos līdz Kainai (Cain). Tur ir iekārtota apmēram 10 kilometru gara taka – liela daļa no tās ir izcirsta vertikālā klintī. Te ir daudzi tuneļi un vairāk tilti.

Laiks ir mākoņains un aiza no augšas ir nosegta ar mākoņiem. Takas sākums no Poncebo iet diezgan stāvus augšā – līdz pēc kādām 40 minūtēm nokļūstam takas augstākajā punktā – Los Coleos. Pēc tam taka iet gan uz leju, gan uz augšu gar klintīs izbūvētu kanālu, kurš piegādā ūdeni elektrostacijai. Kanāls pārsvarā ir izcirsts klintīs, tikai vietām tas iznāk ārpusē kā liela betona rene.

Aiz Los Coleos sākas takas klintī izcirstā daļa. No takas uz leju ir bezdibenis, uz augšu vertikālā siena turpinās vēl kādus pāris simtu metru. Netālu no dziļās aizas kalni paceļas vairāk nekā 2 kmvjl.

Pēdējais gabals pirms Kainas ir visinteresantākais. Tur ir garš tunelis, kurā ik pēc gabala klintī ir izcirsti logi.

Lai gan ir oktobra vidus un pirmdien, taka ir pilna ar cilvēkiem. Ir grūti iedomāties, kas šeit notiek vasarā nedēļas nogalēs.

Kaina ir neliels kalnu ciematiņš. Šoseja, kas nāk no Posada de Valdeon, šeit beidzas. Tā atrodas Kastīlijas un Leones provincē (Poncebos – Astūrijā). Izstaigājam Kainu un uzkāpjam vēl kalnā virs ciemata. Tur atpūšamies un tad dodamies atceļā.

Atceļā jau spīd saulē. Vairākās vietās gar taku ganās kazas – dažas bīstami tuvu bezdibeņa malai.

Atceļā vēl apstājamies Arenas de Cabrales pilsētā.