Braucam vēlreiz uz Boi ieleju. Šoreiz pagriežamies pie Boi pilsētas un braucam uz stāvvietu ceļa līkumā aiz Taull. Pa meža taku kāpjam augšā uz Mazo un Lielo Pesso ezeru, tad uz 2791m augsto Tuc dels Carants virsotni. Vispirms pa akmeņainu pļavu uzkāpjam pārejā, tad pa kalna kori uz virsotni. No Tuc dels Carants ejam pa kori atpakaļ un tālāk uz otru virsotni – 2750m augsto Pic Roi.
Šodien atkal spīd saule. Laiks ir vēss – no rīta 8-9 grādi. Ejam 12km maršrutu pa jauku, lēzeniem kalniem ieskautu ieleju uz Montgarri klosteri.
Maršruts sākas no Plan de Beret pieturvietas – milzīgas stāvvietas, kura pagaidām vēl ir tukša (gaida slēpotājus). Ejam pa kalnu ceļu gar upīti uz leju. Ieleja ir lēzena, kalni zaļi un arī lēzeni. Zied zilie dadži. Pēc vieglas (dažas ķermeņa daļas gan sūta citus signālus) 6km pastaigas esam pie apskates objekta. Tā ir veca skaista baznīca, kurai blakus ir kalnu viesnīca, restorāns un suvenīru tirgotava. Klostera gan nav – bet baznīcu varam izstaigāt citu cilvēku netraucēti un uzkāpt otrajā stāvā arī.
Restorānā paņemam kafiju un kolu (kafijas nedzērājiem) un pie galdiņa apēdam savus līdzi paņemtos labumus. Tad pa citu ceļu ejam atpakaļ. Atceļš sākas ar stāvu kāpienu kalnā. Pēc tam pa kalnu ceļu bez īpašām augstuma izmaiņām.
Izvēlamies maršrutu Boi ielejā, kurš sākas no Cavaliers ūdenskrātuves. Jāuzkāpj apmēram 1300m līdz kādai no divām iespējamām virsotnēm. Īsto izvēlēsimies pa ceļam.
Stāvvieta atrodas zem augsta dambja. Sākam iet pa šoseju, tad nogriežamies līkloču kalnu ceļā, bet pēc pāris līkumiem sākam kāpt gandrīz stāvus pa akmeņainu nogāzi. Pēc gara un grūta kāpiena sākas mazliet lēzenāka, bet joprojām birstošu akmeņu pilna nogāze. Taka iet netālu no kalnu upītes. Uzkāpuši apmēram 800m nokļūstam pie vairākiem kalnu ezeriem. Ejot starp tiem atrodam akmeņu krāvumiem iezīmētu taku uz 3014m augsto Punta Alta de Comalesbienes. Taka iet pa akmeņiem piebārstītu nogāzi – sākumā lēzenu, tad stāvu. Iet ir grūti, kājas slīd birstošajos akmeņos. Kad tiekam pārejā, redzam, ka uzkāpt kādus 50 metrus pa labi esošajā stāvajā klinšainajā virsotnē vairs nebūs spēka. Kreisajā pusē esošā virsotne ir nedaudz zemāka un izskatās pieveicama. To arī izdarām. Kā vēlāk konstatējam, esam uzkāpuši 2993m augstajā Pic de Comalesbienes.
Visapkārt lejā ir redzami dažāda lieluma ezeri. Šur tur ielejās ir redzami mākoņi, bet augšā spīd saule un varam izbaudīt kalnu skatus.
Lejā ejam pa to pašu ceļu. Nokāpuši līdz ezeriem pavērojam kalnu kazu skrējienu pa klintīm un sniegu. Visgrūtākā gājiena daļa šķiet pēdējā, kad stāvajā nogāzē ir jāiet ļoti uzmanīgi. Ar visu uzmanīgo iešanu kājas slīd akmens nobirās.
Šis bija smags kāpiens, tāpēc nolemjam nākamajā dienā atkal izvēlēties kaut ko vieglāku.
Šodien ir atslodzes diena. Ieplānojam divus pavisam īsus maršrutus (pāris km katrs). Vispirms braucam skatīties, kur no apakšzemes iztek upe. Vietu sauc Uelhs Deth Joeu. Upe pazūd pazemē pie Aneto kalna ledājiem un izkļūst atkal virszemē šeit. Uz turieni ir jābrauc pa ļoti šauru un līkumotu kalnu ceļu apmēram 9km. Arī šeit jūnijā upe ir aiznesusi veselus ceļa posmus.
Upes izteka izskatās iespaidīgi – tā iznāk virszemē akmeņainā nogāzē pa spraugām starp akmeņiem.
Tālāk braucam atpakaļ uz lielo šoseju un pa kārtējo šauro kalnu ceļu augšā otrā pusē skatīties ūdenskritumu Saut deth Pish. Ūdens krīt pa vertikālu sienu divpadsmit stāvu mājas augstumā. Apakšējā daļā ir varavīksne. Apskatām ūdenskritumu no šim nolūkam iekārtota skatu laukuma, pēc tam uzkāpjam pie ūdenskrituma augšgala. Tur var redzēt vēl pāris mazākus ūdenskritumus augstāk kalnos.
Šodien ir piektdiena un 13. datums. Labi, ka neesam māņticīgi 🙂 Dienas rezultāts ir 3 nobrāzti ceļi un divi kritieni bez īpašiem miesas bojājumiem. Nekas īpašs 🙂
Ejam pa lapsu taku (Carros de Foc) atpakaļ uz Restancas naktsmītni. Par Carros de Foc sauc vairākus kalnu maršrutus, kuri savieno 9 kalnu mītnes (tai skaitā Restancas, Ventosas un Kolomeras). Taka no Ventosas uz Restancu izrādās sarežģītāka, nekā bijām domājuši. Ejam te lejā, te augšā, kamēr nokļūstam pārejā. Pāreju uzreiz neizdodas atrast – apstaigājam vairākus robus kalnu mugurā, lai saprastu, kur var otrā pusē tikt lejā. Otrā pusē uz leju ir redzami tikai akmens blāķi. Visbeidzot atrodam divus, kur ir sakrautas akmeņu piramīdu zīmes. Taka arī tur ir briesmīgi stāva. Tomēr, ceļa zīmju iedrošināti, uzmanīgi lienam lejā.
Pēc lejā kāpiena turpinām ceļu pa klinšu bluķiem piebārstītu nogāzi. Tālāk jau pa vieglāku akmeņainu taku ejam uz Restancas kalnu mītnes pusi.
Pirms kalnu mītnes pagriežamies uz kalnu pusi un uzrāpjamies apskatīties Estanh de Mar ezeru, kur atpūšamies un paēdam.
Tad dodamies šausmīgi garā ceļā lejā uz Arties.