Category: Pārgājieni

Noliekam auto netālu no koncertzāles jūras krastā un dodamies uz veco ostu.

Tur mūs gaida visdažādākās  vaļu skatīšanas ekskursiju reklāmas. Kantoru ir daudz – piedāvā dažādus braucienus jūrā ar vaļu skatīšanos un arī stundas braucienu skatīties atlantijas tuklīšus (puffins). Izvēlamies tuklīšus (maksā ap €60).

Sağērbjam mugurā trīs jakas un dodamies uz augšējā klāja pašu priekšgalu. Auksts ir ar visām trim jakām. Ekskursijas vadītājs spānis Rodrigo neiesaka krist pāri bortam, jo ūdens ir ap 8 grādu auksts.

Tuklīši dzīvo Lundey salā un lidinās ap to. Izskatās pēc lielām bitēm vai maziem pingvīniem. Spārni viņiem ir īsi, tāpēc jāvicina 400 reizes minūtē. Rodrigo esot arī mēğinājis, bet vairāk par 100 nav varējis. Tuklīši ir veikli peldētāji, nirēji un zivju ķērāji, pēc tam viņi lido spārnus tirinādami un no knābja karājas zivis. Gluži kā pie cilvēkiem uz tuklīšu rēķina dzīvo cita putnu suga, kuri paši zivis ķert neprot, bet lidojumā atņem tās tuklīšiem. Tādi kā nodokļu iekasētāji.

Ziemeļamerikas un Eirāzijas plātnēm attālinoties vienai no otras, plaisā  no zemes dzīlēm izplūst magma. Sacietējot tā ir izveidojusi Vidusatlantijas kalnu grēdu. Šī ir viena no pasaules garākajām kalnu grēdām, bet tā gandrīz visa ir zem okeāna virsmas. Izņemot pašu augstāko virsotni – Islandes salu.

Islande ir viens no pasaules vulkāniski visaktīvākajiem reģioniem. Pie Islandes krastiem pagājušā gada 60ajos gados vulkana izvirdumā izveidojās viena no pasaules jaunākajām salām – Sirtsija (Surtsey). Daudziem droši vien atmiņā ir palicis 2010. gadā Eijafjallajokula (Eyjafjallajökull) izvirdums, kurš  radīja haosu Eiropas lidmašīnu satiksmē.

Congost de Mont-rebei mums ieteica mūsu burvīgie viesnīcas saimnieki – Silvija un Marks. Tā ir gleznaina Noguera Ribagorzas upes aiza uz  Katalonijas un Aragonas robežas (congost kataloniski nozīmē aiza). Vienīgais ceļš cauri aizai ir mūļu taka, no kuras liela daļa ir izgrebta klintī. Aizas sienas paceļas vairāk nekā 500m augstumā, šaurākajās vietās aizas platums ir ap 20 metri.Piebraukšana aizai ir pa bedrainu kalnu ceļu – pa to nokļūstam plašā stāvvietā Noguera Ribagorza krastā. No stāvvietas uz aizu iet plata taka. Upē ir spilgti zaļš ūdens un nereāli bālgani koki – tas acīmredzot ir tālāk uz dienvidiem esošā aizsprosta darbs – koki ir appludināti.

Šodienas plānā ir pastaiga pa Maladetas masīva kalniem. Te ledāju vidū atrodas Pireneju augstākā virsotne Aneto (3404mvjl). Neesam paņēmuši līdzi nedz ķiveres, nedz ledus cirtņus un citas derīgas lietas, tāpēc šodien tikai pastaigāsim Aneto apkārtnē.

Pie Pobla de Segur pilsētas ir sarkanīgas klintis Rocs de Queralt, braucam skatīties tās. Pa ceļam apstājamies apskatīties arī Geri de la Sal pilsētiņu, kas atrodas netālu no Baro tās pašas upītes krastā. Geri de la Sal ir skaists romiešu laiku tilts, klosteris un ļoti skaistas ielu nosaukumu zīmes. 

Pobla de Segur ir parasta pilsētiņa Spānijas Pirenejos parastas ūdenskrātuves krastā 🙂 Apstājamies pie skaistas baznīcas un izstaigājam centru. Tūristu informācijas birojā kā vienu no apskates objektiem mums iesaka liķieru ražotni. Tā gan izrādās slēgta 🙁

Saule šodien mūs pieskata visu dienu – tās karstos starus var just pat stiprajā un skaļajā vējā. Skati uz apkārtējiem kalniem, Pobla de Segur un ezeru aiz tās ir lieliski.

Tālāk dodamies apskatīt Montsoras kalnu ciematu – pussabrukušu māju puduru paugura virsotnē, pēc tam pa citu taku dodamies lejā. Citu taku izvēlējāmies cerībā, ka tā novedīs mūs lejā ātrāk. Cerības šoreiz nepiepildās. Nokļūstam lejā uz šosejas vairākus ļoti garus km no auto.

Vakarā mūsu saimnieki lutina mūs ar kataloniešu hamburgeriem.

Download file: 10-03-pobla-de-Segur-r.gpx