Skaftafela nacionālais parks atrodas netālu no jūras Eiropas lielākā ledāja Vatnajokula dienvidrietumu stūrī. Ledājs ir tepat blakus, bet mēs ejam kalnā apskatīt Svartifosa ūdenskritumu, ūdens te krīt no bazalta kolonu veidotas sienas.
Atgriežamies no Svartifosa tūristu informācijas centrā un ejam uz otru pusi pa taku, kas ved uz vienu no ledāja mēlēm (jeb pirkstiem, kā tos sauc islandieši). Jāiet apmēram 2 km un tuvojoties ledājam kļūst aukstāks. Līdz pašam ledājam tikt nevar, jo tā priekšā ir neliels ezeriņš. Tomēr ledājs izskatās milzīgs un skaists arī pāri tam.
Braucam tālāk pa spraugu starp Vatnajokulu un jūru (kas patiesībā ir okeāns, bet saucas Norvēģu jūra 🙂 ). Vatnajokuls kūst un drūp un tā rezultātā ir izveidojušies divi ezeri, pa kuriem šurpu turpu vizinās aisbergi. Pie mazākā ezera (Fjallsarlon) apstājamies uz brīdi paskatīties, kā tūristi ar dažādiem peldrīkiem braukā starp aisbergiem.
Jokulsarlon ir lielāks un iespaidīgāks, arī konkurentu te ir daudz vairāk. Mēģinam tikt kādā laivu ekskursijā, bet uz zodiakiem (tās ir gumijas motorlaivas, kuras ved līdz pašam ledājam) visa diena ir izpirkta, arī citas ekskursijas ir pieejamas tikai pēc vairākām stundām.
Braucot uz stāvvietu bijām pamanījuši vēl vienu kantori, ejam apjautāties tur. Tikko esam pienākuši, kad mūs jau aicina piedalīties – zodiaks uz ledāju un tūliņ. Aši ģērbjam biezus sarkanus kombinezonus un glābšanas vestes (pārējie jau gaida), un dodamies uz autobusu. Tas brauc uz ezeru ar līkumu (droši vien, ka konkurenti neļauj tikt pie ezera tuvāk). Izkāpjot no busa noklausāmies drošības instrukciju un kāpjam iekšā zodiakā. Pasažieri sēž uz laivas malām (tādām kā gumijas caurulēm) un turas pie drošības virvēm. Kad laiva brauc ātri, kājās celties nedrīkst. Ūdens ir auksts.
Līdz ledājam ir jābrauc apmēram 7km. Katru gadu šis attālums palielinās par 200-300 metriem, jo ledājs samazinās. Nekur citur nebijām tik uzskatāmi redzējuši globālo sasilšanu darbībā. Piebraucam pie ledāja apmēram simts metru attālumā. Tuvāk nedrīkst – esot bīstami (dažas citas laivas gan riskē vairāk). Kamēr skatāmies un fotografējam, pāris vietās ledus nobrūk un iegāžas ezerā.
Ezerā ir joslas ar brūnganu ūdeni, un joslas ar zilu ūdeni. Pirmais ir ledāja ūdens otrais – jūras ūdens. Jūras ūdens šeit nonāk paisuma laikā. Ūdens (un arī aisbergi) ezerā staigā šurpu turpu. Bēguma laikā tie iet uz jūru, paisuma laikā – atpakaļ. Aisbergi tāpēc šeit peldas līdz izkūst, vai arī nokļūst jūrā un izkūst tur. Mums iegadījās paisuma laiks, jūrā bija tikai daži ledus gabali, bet pa upi no jūras uz ezeru kuģoja vairāki.
No ledusezera braucam tālāk uz austrumiem. Vatnajokuls kādu laiku vēl ir redzams, bet pamazām nokļūstam Islandes austrumu fjordos. Ceļš ir vairāk vai mazāk izgrauzts kalna nogāzē gar jūras krastu. Pēc šodien nobrauktiem apmēram 300km nonākam savā naktsmītnē Djupivogurā.
