Desmitos tiek atvērts pasākuma ciemats. Ierodamies tur ap pusvienpadsmitiem. Dabūjam savus numurus un dalībnieku pakas (arī šogad tur ir cepumu kārbas, šoreiz tās ir noformētas speciāli nūjošanai).
Cilvēku ir daudz, lai viņus apkalpotu visur darbojas brīvprātīgie. Daudzi ir cienījama vecuma cilvēki, visi strādā ar prieku un atmosfēra ir sirsnīga.
Iepazīstoties turpat pasākuma ciematā ar sporta preču firmu piedāvājumu Ilzi pēc brīža atpazīst pasākuma vadītājs un apvaicājas, vai viņa arī šogad ir atbraukusi uzvarēt. Tāds viņam darbs – ar savu mikrofonu viņš visu dienu klīst starp ciematiņa teltīm un runā bez apstājas. Daudzus viņš acīmredzot pazīst – kādam, piemēram, piezogas no mugurpuses un pirms sarunas noglāsta tā pliko galvu.
Atgriežamies viesnīcā, lai noliktu dalībnieku pakas un citas lietas, pie kurām esam pastaigas laikā tikuši. Pa ceļam atrodam vietu, kur var uzkāpt uz aizsargmūra un kādu gabalu arī pa to pastaigāt.
Pēc pavisam īsas atpūtas dodamies paēst. Kaut kā pavisam esam aizmirsuši to, ko dienvidu zemēs nedrīkst aizmirst – par siestu. Paēst nekur nav iespējams – jāpaciešas lidz septiņiem. Nākas iztikt ar sendvičiem, kurus noēdam, sēžot vecajā ostā uz betona barjeras (tā ir populāra sēdēšanas vieta, nemaz tik daudz brīvu vietu te nav). Ejam tad atpakaļ uz viesnīcu nedaudz pataupīt spēkus rītdienai.