Braucam uz Orli rezervātu. Forge d’Orlu ir vilku rezervāts, populāra tūristu atrakcija. Izdomājam tomēr iet nevis pie vilkiem, bet kalnos. Pirms vilku rezervāta nogriežamies šaurā kalnu ceļā un braucam kādus 5km līdz pieturai gandrīz pašā ceļa galā (vajadzēja braukt līdz galam).
Sākumā ejam pa meža ceļu, tad pagriežamies uz ZR un ilgi kāpjam pa 60% slīpumu pa skābaržu mežu. Lai gan nav īpaši karsts un sāk nedaudz līņāt, svīst labāk nekā pirtī. Kad tiekam laukā no meža, drīz esam pie pirmā Baksijades ezera (Etang de Baxouillade). Kāpjot tālāk uz otro Baksijades ezeru kādā pļaviņā redzam kādus 5 murkšķus.
Turpinām ceļu aiz otrā ezera un uzkāpjam Baksijades pārejā (2276 vjlm). Šķiet pavisam netālu ir Baltā klints (Roc Blanc), ko ceļvedis solīja kā interesantu apskates objektu. Īpaši balta klints gan nav un saprotam arī, ka tur tomēr vēl ir gabals ko kāpt. Tāpēc griežamies atpakaļ un kāpjam lejā. Lejā kāpjot labi var redzēt Dent d’Orlu (Orlī zobs), kurš tiešām izskatās pēc liela zoba (ilkņa). Takas malā ir uztaisīts ļoti neparasta zīme – parastās akmeņu kaudzītes vietā te ir kopā sasieti govju kauli.
Lejā caur skābaržu mežu iet daudz ātrāk un vieglāk, nekā uz augšu. Tomēr lejā pie mašīnas esam pamatīgi noguruši.
Atceļā vēl apstājamies Ax-les-Termes. Tur ir ļoti interesanta baznīca – ar koka griestiem un modernām vitrāžām.