Uzbraucam Montafonas ielejas pretējā pusē līdz Bartolomabergas ciema baznīcai (to tumsā izgaismotu var redzēt pa Mansauras logu). Baznīcā soliem atzveltne ir slīpi uz priekšu – ērtāk ir tupēt uz ceļiem, nevis sēdēt.
Ejam slīpi kalnā uz Relseku. Nūjojams maršruts 🙂 Sākumā asfalts, tad taka. Pa ceļam skaists skats uz ieleju, var labi redzēt arī Mansauru. Relseka ir pļava augstāk kalnā, no kuras var redzēt gan tuvākās apkaimes lielāko pilsētu, gan Reinas ieleju un kalnus uz Austrijas/Šveices robežas.
Aizbraucam vēl apskatīt baznīciņu Silbertālā (sudraba ielejā), tad dodamies uz 300km tālo Gampelu Valē kantonā Šveices dienvidos. Kalniem, kas atrodas starp Austriju un Šveici, ir jābrauc apkārt gar ziemeļu galu. Tur iebraucam pa ceļam Lihtenšteinas galvaspilsētā Vaducā. Izstaigājam centrālo gājēju ieliņu (liekas, ka tur ir tikai ārzemnieki). Lai ieraudzītu firstu pili ir jāskatās uz augšu – tā ir augstu klintīs turpat blakus.
Turpmākais ceļš kartē ir gandrīz taisns. Dabā tas izskatās nedaudz savādāk – ir jābrauc pāri divām kalnu pārejām. Pa serpantīnu augšā tad lejā, pēc tam atkal augšā un atkal lejā. Otrā (Furkas) pāreja ir sevišķi iespaidīga – gandrīz 2500m augstumā šoseja iet gar kalnu mugurām vairākus kilometrus. Ja neskaita šoseju, tad apkārt ir redzama tikai neskarta daba. Sniegotās kalnu virsotnes šķiet turpat blakus.
Nobraukuši no Furkas pārejas nokļūstam līdzenākā ceļa posmā. Pēdējie 10km tomēr ir jābrauc pa serpantīnu augšā uz Oberemsu, tur atrodas mūsu naktsmītne.
Tā ir neliela ēka pie kalna nogāzes pašā ciema galā. No viesnīcas numura loga ļoti labi var redzēt kalnu, kurā rīt kāpsim. Izskatās nedaudz biedējoši.