Ceļojuma priekšpēdējā dienā bijām plānojuši maršrutu vienai dienai, bet laiks ir tik saulains un kalni tik skaisti, ka izdomājam nebraukt vakarā 80km atpakaļ uz viesnīcu, bet mēģināt palikt pa nakti kalnu mājā un kāpt no otras puses kalnā, kur jau bijām pirms diviem gadiem.
Taka sākumā iet gar Kavaljero (Cavallers) ūdensskrātuvi, drīz pēc tam pametam ieplānoto maršrutu un nogriežamies pa taku uz Ventosa i Calvell kalnu māju. Īsti nezinām, vai māja joprojām ir atvērta, bet jau no attāluma ir redzams, ka logu slēģi ir pavērti. Lai būtu droši, aizejam aprunāties – jā, varam dabūt naktsmājas, vakariņas, brokastis un pikniku (kaut ko ēdamu ņemšanai līdzi).
Līdz vakariņām ir vairākas stundas laika, ejam nelielā pastaigā – uz Travesani ezeru un virsotni. Ezeru apskatām no augšas, bet virsotni no apakšas – tā izskatās vairāk piemērota alpīnistiem, kuri tieši tobrīd cenšas virsotnē uzrāpties.
Kalnu mājā tiek taupīta elektrība un arī kurināmais (sezona ir beigusies, esam gandrīz vienīgie viesi). Lielajā ēdamzālē kuras viena neliela krāsniņa un silti ir tikai tās tuvumā. Vakariņās ir spāņu tradicionālā sīpolu zupa un citi tik pat garšīgi ēdieni. Pēc vakariņām ejam augšstāvā gulēt, savilkuši mugurā visu, kas mums ir, un sasegušies ar divām segām. Tomēr bažas par nosalšanu nepiepildās.
Pēc brokastīm dabūjam savus piknikus 🙂 un dodamies ceļā. Gadījumam, ja neizdosies uzkāpt 3014m augstajā virsotnē, mums ir plāns B – doties atpakaļ pa to pašu pusi, kur vakar uzkāpām. Tomēr – jo ilgāk ejam, jo plāns B kļūst nepievilcīgāks (ceļš garāks 🙂 ).
Pa samērā vieglu taku nokļūstam līdz Estany de la Roca (klints ezeram) kura vidū tiešām atrodas liels klints bluķis. Tālāk taka pamazām kļūst stāvāka un ieved mūs kalna ēnā. Akmeņi te ir apledojuši un zeme sasalusi. Tas notiek kaut kā pamazām un drīz saprotam, ka atrodamies stāvā apledojušā nogāzē. Uz priekšu tiekam ļoti lēni, jo īsti nav kur pieķerties un šļūciens lejā nemaz neliekas vilinošs. Nelielu izmēģinām abi – par laimi tiekam cauri ar nobrāzumiem un saplēstām biksēm.
Nav skaidrs, vai varēsim tikt augšā, bet atpakaļ lejup iet šķiet vēl bīstamāk. Tad ieraugam kādus pāris desmit metrus augstāk saules apspīdētus akmeņus un rāpjamies tālāk. Drīz vien bīstamākā vieta ir aiz muguras – pēdējais posms līdz virsotnei ir tikai normāla rāpšanās pa klinšu bluķiem 🙂
Virsotnē spīd saule, visapkārt mākoņi, kalnu virsotnes un ezeri (saskaitām vairāk par desmit). Izbaudām to un tad dodamies pa kalna pretējo nogāzi lejup. Tur vairs nekādu īpašu pārsteigumu nav – ja nu vienīgi tas, ka kāpiens ir grūtāks un garāks, nekā tas ir palicis atmiņā no iepriekšējās reizes. Pēc apmēram trīsarpus stundām esam lejā.
Download file: 10-06-punta-alta-de-comalesbienes-2.gpx