Ceļamies septiņos un izrakstāmies no viesnīcas. Braucam atkal uz Formigal. Iebraucot Spānijā mūs aptur diezgan iespaidīga patruļa – bruņoti vīri maskās. Tomēr nepaspējam īsti nobīties, kad mums jau ļauj braukt tālāk.
Izbraucam cauri Formigal pilsētiņai un atrodam stāvvietu kalna piekājē. Aprunājos ar spāņu kalnā kāpēju. Viņš neprot angliski, es – spāniski. Tomēr saprotu, ka augšā virsotnē bez virvēm tikt nevar. Pārejam pie plāna B – braucam uz Banos de Panticosa, spāņu kūrortciematu netālu no Francijas robežas. Banos de Panticosa no trim pusēm iekļauj stāvi kalni, saule te iespīd tikai dienas vidū. Arī šis ciemats ir kluss un tukšs – tikai celtnieki gatavo kūrortu sezonai.
Ciematā mūs ar mašīnu neielaiž – tur vajag speciālu caurlaidi. Atstājam mašīnu pirms policijas posteņa un dodamies pārgājienā. Sākumā gar ezeru, tad cauri ciematam, tad pa taku augšā kalnā. Taka ir akmeņaina un stāva, bet plata un droša. Skaisti skati atpakaļ uz ciematu un ezeru un arī uz kalniem. Ejam gar strauju un ūdenskritumiem bagātu kalnu upīti Caldares de Banos. Augstāk ieraugam ūdenskrātuvi – Embalse de Bachimana Alto. Tā izskatās diezgan īpatnēji – it kā ezers, kam puse ūdens izlaista, var redzēt, ka ūdens līmenis mēdz būt kādus pāris desmitus metrus augstāks.
Apejam ezeru gar kreiso pusi un kāpjam augšā uz Francijas robežu – vārtiem uz Markadū ieleju (Puerto de Marcadou). Pa ceļam atrodam interesantus kārtainus akmeņus. Ar pāreju tomēr liekas par maz, tāpēc uzkāpjam pārejai kreisajā pusē tuvākajā virsotnē. Tur atpūšamies un tad visu to pašu ceļu rāpjamies lejā. Pa ceļam ēdam meža (kalnu?) avenes. Pie mašīnas esam piecos.
Braucam tālāk uz Laruns – savu nākamo naktsmītni, apartamentu kempingā. Divas guļamistabas, virtuve, duša, tualete, ārā ar 3 metrus augstu dzīvžogu norobežots un ar galdu un nojumi aprīkots pleķītis atpūtai. Aizbraucam uz veikalu iepirkties, bet neizdomājam, ka ir vajadzīgs kaut kas, ar ko aizdedzināt gāzes plīti. Tiem braucu pakaļ jau vēlā vakarā – izlūdzos šķiltavas no kāda vīna veikala īpašnieka.