Ārā ir mākoņains, bet ne bezcerīgs. Izvēlamies maršrutu, kurš no netālu esošā slēpošanas kūrorta Gourette iet uz Spānijas robežu un Sanctus virsotni (Pic Sanctus).
Gourette bijām arī pagājušajā gadā. Šogad redzam gandrīz to pašu – pilsētiņa ir kā izmirusi, jo sezona vēl nav sākusies.
Deviņos sākam kāpt uz Anglas ezeru. Laiks ir mainīgs – te esam pilnīgā miglā, bet pēc brīža jau spīd saule. Un tad atkal migla. Pa ceļam uz Anglas ezeru apskatam vecas dzelzs rūdas raktuves. Tur gan ir tikai vecas sliedes un vagonete. Tur ieraugam arī divas lielas maitu lijas – esam tām nepatīkami tuvu.
Kad uzrāpjamies pie Anglas ezera, to gandrīz nevar ieraudzīt. Bet pēc pāris minūtēm jau ieraugam visu ezeru – ļoti skaistu, starp citu.
No Anglas ezera ejam uz augšu gar vēl diviem ezeriem – Uzious un Lavedan. Tie arī ir ne mazāk skaisti un arī ir redzami tikai brīžiem, kad tos neaizsedz migla.
No Lavedan ezera uzkāpjam Uzious pārejā (Col d’Uzious), pēc tam pa akmeņainu un stāvu taku kāpjam augšā Sanctus virsotnē. Sākumā laiks ir tīri labs – spīd saule, lejā mākoņi, skaisti skati. Bet pēc tam pamazām mākoņi atnāk arī pie mums. Pirms pašas virsotnes mums tieši virs galvām sāk riņķot divas maitu lijas. Tās lido tik zemu, ka skaidri redzu, kā tās klana galvas un mūs nopēta. Droši vien, ka novērtē, vai esam ēdami :-(. Cenšamies izskatīties pēc iespējas negaršīgi.
Lejā no virsotnes līdz Uzious ezeram kāpjam pa to pašu ceļu. Bet tālāk nolemjam iet pa citu ieleju. Sākumā taka ir laba, bet pēc tam kļūst aizvien stāvāka. Turamies pie ķēdēm, pēc tam lienam uz leju gar resnu ūdensvada cauruli. Pēc brīža nokļūstam vietā, kur tālāk kalns vienkārši iet vertikāli lejā. Ilze atver maršruta aprakstu un izlasa, ka ir jāiet pa šķirbu starp cauruli un klinti. Izrādās, ka to arī izdodas realizēt un tiekam lejā.