Mūsu viesnīca atrodas Bušetas upes krastā. Starp upi un viesnīcu ir uzbērums (droši vien domāts pilsētas pasargāšanai no pavasara paliem), tas atrodas vienā līmenī ar mūsu balkonu. Pa uzbērumu staigā cilvēki un suņi, liekas, ka no sava otrā stāva balkona varētu tos aizsniegt. Aiz pāris metrus platās Bušetas upītes ir petanka laukums, kur tiek spēlēts katru vakaru. Aiz laukuma ir šoseja, aiz tās sākas kalns – tur ir sabūvētas pāris rindas māju, aiz tām sākas kalnu pļavas. Tieši pretī mūsu logiem kalnā slīpi iet taka ar 12 krusta ceļa stacijām, kuras ved uz veco baznīcu. Vakarā baznīca un būdiņas ir skaisti izgaismotas. Šodien pa šo taku sākas mūsu pārgājiens uz Malrifa ezeriem un virsotni.
Izrādās, ka taka uz veco baznīcu ir stāva, varbūt tāpēc lejā pilsētā ir uzcelta cita un vecā vairs nedarbojas? Aiz baznīcas taka kādu laiku iet pa balkonu paralēli šosejai. Gandrīz uzskrienam virsū gaiši brūnai odzei, kura ielien zālē blakus takai. Tālāk taka virzās no šosejas prom pa Malrifas upītes gravu.
Uzkāpuši gar upīti gabalu augstāk nokļūstam Malrifas ciematā. Tajā ir kādas desmit mājas, puse no tām vairāk vai mazāk sabrukušas. Dažās notiek būvniecība. Interesanti, kā tur nokļūst materiāli un tehnika, ceļa uz ciematu nav.
Turpinām pa taku uz augšu un nokļūstam Les Bertins pļavā, tālāk jau koki pamazām pazūd un sākas plaša ieleja ar alpu pļavām (arī murkšķi šodien ļaujas tikt ieraudzīti). Noskatāmies, kā tālumā gani, pakāpušies kalnā, diriģē pretējā kalna nogāzē ganošos aitu ganāmpulku. No tālienes grūti ieraudzīt, bet laikam jau gani komandē suņus un tie dzenā aitas.
Kāpjam uz augšu pa kalna nogāzi kreisajā pusē un pēc nogurdinoša kāpiena nokļūstam pie skaista zili-zaļa ezera – Lac le Grand Laus, lielākā no Malrifa ezeriem. Virs galvas staigā mākoņi un dažs pat nopilina pa lietus lāsei, brīžiem pūš auksts vējš. Saģērbjam mugurā visu, ko var saģērbt, un ezera krastā nedaudz atjaunojam zaudētās kalorijas. Pēc tam turpinām ceļu uz Malrifa pāreju.
Kāpiens uz pāreju ir visgrūtākais posms un galā vēl uzzinām, ka tā ir Malrifa mazā pāreja (Petit Col de Malrif). Toties Malrifa virsotne ir turpat blakus, kādus 120 m augstāk (2906 m). Pēc kādām 10 minūtēm esam augšā. Mākoņu ir daudz, bet tie pārsvarā ir virs virsotnēm. Monviso gan ir redzams tikai neilgu brīdi, tad, kā parasti, ietinas mākonī.
Lejā uz ezeru ejam pa citu taku – pa kalna kori. Ezeru apspīd saule un tas saules gaismā vizuļo. Apstājamies pie ezera vēlreiz lai atpūstos un pēc tam dodamies lejā. Pirms Malrifa ciema apstājamies vēlreiz Malrifa upītē atpūtināt kājas (jau augšupceļā Ilze tur bija noskatījusi baseinam līdzīgu veidojumu). Ūdens ir auksts.
Pēdējais ceļa posms ir daudz garāks, nekā tam vajadzētu būt. Mājās esam nedaudz pēc sešiem.