Izvācamies no naktsmītnes un izbraucam uz pāreju Col du Tourmalet. Apskatam pieminekli Tour de France dalībniekiem un dodamies pastaigā uz kalna Pic du Midi virsotnē redzamo observatoriju. Sākumā ejam pa ceļu, tas iet cauri diviem tuneļiem. Brienam pa aizvien dziļāku sniegu. Mums pa priekšu iet bariņš skolnieku skolotāja pavadībā. Mums aiz muguras pensionāri, tā kā nākas vien iet mums arī. Pēdējais posms ir sevišķi grūts, jo taka ir pilnīgi aizputināta un mēs (sekojot skolniekiem) rāpjamies taisni augšā kalnā. Tomēr līdz galam tiekam.
Pa ceļam vērojam, kā augstu virs galvām uz observatoriju dodas gaisa tramvajs (nākamajā dienā redzam to pašu tramvaju no lielāka attāluma – iespaidīgs skats, mazs punktiņš kustas augstu starp kalniem no vienas virsotnes uz otru).
Augšā observatorijā pūš stiprs vējš un sāk vilkties mākoņi. Apskatāmies skaistos skatus visapkārt, iekāpjam arī daļā, kura domāta tiem, kuri uzbraukuši ar gaisa tramvaju. Tikko sākam kāpt lejā, virsotni ietin bieza migla. Pensionāri, kuri kāpj aiz mums, paliek bez skaistajiem skatiem. Pēc pusotras stundas esam nokāpuši lejā. Pa ceļam snieg, bet lejā sāk līt. Piezvanu Odrijai, esam sarunājuši pie viņas naktsmītni turpmākajām divām naktīm. Odrija ir nedaudz sapīkusi, ka es tik vēlu zvanu, bet beigās visu sarunājam.
Iebraucam Monžī (viens no lielākajiem Pireneju slēpošanas kūrortiem). Pilsētiņa kā izmirusi, jo nav sezona. Braucam tālāk uz Bagneres de Bigorre. Tā ir lielākā kalnu pilsēta, kuru sava Pireneju ceļojuma laikā apmeklējam. Ielās sastrēgumi, grūti atrast, kur apstāties – viss, kā pie cilvēkiem. Sazvanām vēlreiz Odriju un viņa mūs sagaida pie savas mājas. Ievācamies ar visām mantām viņas nelielajā dzīvoklī. Odrija mums atvēl savu guļamistabu, pati mūsu viesošanās laikā pārvācas gulēt uz nelielu istabiņu, kuru es pēc pirmās paviršās apskates noturu par nelielu noliktava. Odrija mūs uzcienā ar kafiju, parunājam par Pireneju takām un vēl par šo un to.
