Šodien nolemjam nedaudz paslinkot. Braucam uz Col d’Aspen pāreju (1400m) – jābrauc kādi 15km uz ziemeļiem. Pārejas autostāvvietu ir pārņēmušas kazas un govis. Kamēr ņemu no bagāžnieka ārā lietas, man viena govs elpo pakausī un baksta ar purnu. Ejam uz tuvākā paugura virsotni. Ir ļoti karsts – augšā pasēžam nedaudz un izbaudam skaisto panorāmu, tad dodamies atpakaļ. Pa ceļam redzam nelielu, tumši pelēku čūsku – sugu neizdodas noskaidrot, jo tā veikli pazūd zālē. Pāreju un ceļu tikmēr pilnībā nosprostojušas govis. Riteņbraucēji un mašīnas tiek cauri ar veiklību un pacietību. Ar mokām izgrozu mašīnu starp divām govīm un braucam uz netālo Monžī – pazīstamu kalnu kūrortu. Tur braucam ar pacēlāju augšā uz Pic du Midi de Bigorre. Tas nav nekāds nieka pacēlājs. Vagoniņš brauc pamatīgā augstumā. Ceļa vidū ir starpstacija, kur ir jāpārkāpj citā vagoniņā.
Augšā virsotnē ir liela observatorija. Spīd saule, bet ir pāris metru biezs sniegs. Observatorijas pagalms ir apjozts ar margām – iekšpusē ir gan suvenīru bode, gan ēstuves, gan arī muzejs. Apskatam apkārtējos kalnus un meklējām uz informācijas panno kuram kalnam kāds nosaukums. Atrodam arī Breche de Roland – slaveno robu klintī, kur mēs bijām pagājušajā gadā. Apskatam muzeja ekspozīciju un tad braucam lejā.
Monžī kafejnīcā paēdam garšīgas pusdienas (uz apaļa koka dēļa cepts vesels kamambērs, šķiņķa šķēles, folijā ietīts cepts kartupelis, salāti).
Atpakaļceļā braucam cauri Cadeac les Bains ciemam. Tur ir veca baznīca, ceļš iet cauri vienam baznīcas galam.
