Ceļamies 6.30. Braucam uz Fabreges ezeru. Pie ezera sākas trosu dzelzceļš, kurš ved uz Petit train de Artouste (mazo Artoustes vilcienu). Tas it kā esot Eiropā visaugstāk kalnos esošais dzelzceļš. Bet mūsu plāns ir kāpt no Fabreges ezera 1600m uz Saint Lurien virsotni un tad lejā uz Artoustes ezeru (tur beidzas vilciena maršruts), bet pēc tam atpakaļ ar vilcienu.
Noliekam mašīnu pie trosu dzelzceļa sākuma un ejam gar ezeru atpakaļ līdz takas sākumam. To atrodam pēc kāda kilometra. Ap 9iem sākam kāpt no 1200mvjl augstuma. Taka iet stāvus augšā pa priežu mežu, kurš beidzas apmēram 1600mvjl augstumā. Tālāk ejam pa ganībām līdz ezeram, kura krastos ganās govis. Govis redzam ne tikai pie ezera, bet arī visneiedomājamākajās vietās augstāk kalnos. Izskatās ļoti pastorāli 🙂
Turpat mētājas arī daži govju skeleti un viens pa pusei apēsts lops – bet tas izskatās dabīgi. Droši vien, ka vienai otrai govij gadās kļūdīties un nokrist no kādas klints.
Uzkāpjam līdz Lurien ezeram (Lac du Lurien) un pārejai (2250mvjl). Atpūšamies un tālāk pa akmeņainu un klinšainu taku rāpjamies uz Lurien virsotni. Vairākās vietās ir jārāpjas ar visām četrām. Pēdējo gabalu līdz virsotnei ir jāiet pa kalna kori (viegls gabals – tā saka ceļvedis, bet ne visi tam piekrīt 🙂 ). Tomēr līdz augšai tiekam un nenožēlojam. Ļoti skaists skats uz Artouste un citiem ezeriem un apkārtējiem kalniem.
Paēdam un tad ejam atpakaļ uz Lurien pāreju. No pārejas ejam uz Artouste ezeru. No augšas tas likās turpat blakus, bet no pārejas ir jāiet vismaz stunda. Beigās ejam strauji, lai paspētu uz vilcienu 4.15.
Kamēr kāpjam lejā no Lurien, kalnu virsotnes ietinas mākoņos. Kad sākam braukt, mākoņi ir mūs noķēruši. Pūš vējš un ir auksti.
Nobraucam ar trosu dzelzceļu pie Fabreges ezera – tur ir siltāks. Kafejnīcā paņemam kafiju, tēju un kūciņas – ābolu un melleņu. Ļoti garšīgi.