Pārgājienu sākam no Oredona ezera stāvvietas. Turpat netālu skraida murkšķi. Pusdesmitos sākam iet uz ezeru Lac d’Aubert. No ezera paveras skaists skats uz sniegiem klātajiem kalniem. Ezeram garām tiekam ejot pāri aizsprostam. Tālāk pārsvarā pa sniegu dodamies uz augšu uz pāreju – Pas de Gat (2465m). Sniegs vietām ir biezs, bet viltīgs. Sevišķi pie akmeņiem tas mēdz būt no apakšas izkusis. Vienā vietā Ilze iebrūk sniegā gandrīz līdz jostas vietai. Kad izvelku viņu ārā, redzam, ka apakšā ir tukšums un zem tā tek strautiņš. Pārejā ir skaists skats uz citu ezeru Lac de Cap Long. Uz otru pusi var labi redzēt Pic du Midi de Bigorre un observatoriju.
Mēģinām tālāk kāpt uz virsotni (Pic de Heche Castet). Jāiet pa šauru kalnu muguru un sniegu. Diezgan bīstami izskatās. Es tieku apmēram līdz pusei, tālāk izskatās vēl sliktāk. Brienam pa dziļo sniegu atpakaļ lejā.
Atpakaļ braucot pirms paša St. Lary Soulan nogriežamies uz Tramezaigues ciemu. Šaurajā meža ceļā dabūjam apstāties, jo šķērsām ceļam ir nostājies traktors un velk ārā no gravas kaut kādus kokus. Traktorā neviena nav un mēs satrūkstamies, kad tas pēkšņi sāk braukt uz mūsu pusi. Izrādās, ka viens no strādniekiem to vada no ārpuses ar pulti.
Tramezaigues ir burvīgs mazs ciematiņš ar akmens baznīcu paugura galā. Ieraudzījis mūs, pa šauro ielu uz mājām mūk mazs kaķēns. Lielajā satraukumā tas netrāpa spraugā starp notekcauruli un sienu, bet trāpa tieši notekcaurulē. Tas tomēr netraucē to veikli iemukt pagalmā.
Apskatījuši ciematu braucam dziļāk Rioumajou ielejā. Tomēr necik tālu netiekam, jo ceļš pamazām kļūst arvien akmeņaināks – džipa mums diemžēl nav.