Kopā ar mūsu draugiem Benitu un Imantu 23. jūnijā piedalījāmies 28km nūjošanas sacensībās. Nūjošanas trase iet gar Morbianas līci (kurā ir apmēram 360 salu). Pieteikušies (šajā distancē) vairāk nekā 450 nūjotāju (distanci beidza 414).
Nūjošanas sacensības notiek Lielā Morbianas līča maratona ietvaros. Bez mūsu distances tur vēl ir 56km, 87km un 177km skriešanas maratona distances. Sīkāk par to visu var uzzināt šeit. Vietne ir franciski, bet arī bez franču valodas zināšanām tur var gūt iespaidu par pasākumu.
Bildes 
(Ilzes, Imanta, Jura)
Pirmā diena. Ceļā
20. jūnijs. No Salaspils ar vilcienu uz Rīgu, pēc tam ar autobusu uz Viļņu, tad ar lidostas busiņu uz Viļņas lidostu. Lidostā ierodamies ap pusdiviem – līdz lidmašīnas atiešanai laika ir piecas stundas. Laiku izmantojam lietderīgi un lidostas restorānā lēnā garā papusdienojam. Visi četri pirmo reizi lidojam ar identitātes kartēm. Nedaudz neierasti (liekas, ka mazā kartīte kuru katru brīdi var izkrist un pazust), tomēr viss notiek bez aizķeršanās. Izlidojam atbilstoši grafikam un nedaudz pēc astoņiem vakarā (pēc Francijas laika) nolaižamies Parīzes Bovē (Beauvais) lidostā.
Bovē ņemam mašīnu un iekārtojamies braukšanai. Es uzstādu savu navigācijas sistēmu (mobilo telefonu) un pieprasu maršrutu uz mūsu viesnīcu. Telefona gps navigācijas sistēma pēc ģeogrāfisko koordinašu krasās maiņas diemžēl nespēj atgūties un nepozicionējās uz vietējām koordinātēm. Ir nepieciešamas minūtes 10-15 kamēr es to atgriežu pie sajēgas. Pa to laiku izmantojam Ilzes telefona navigācijas sistēmas pakalpojumus. Galu galā viss nokārtojas un mēs ap desmitiem vakarā piebraucam pie savas viesnīcas Chaumont en Vexin pilsētā. Viesnīcas pagalmā ir jāiebrauc pa ļoti šauriem vārtiem, toties tur jau mūs sagaida zīmīte pie ziņojumu dēļa ar mūsu uzvārdiem un istabu numuriem. Atslēgas ir durvīs. Mums ir iedalītas jumta istabas ir visādiem interesantiem interjera elementiem.
Otrā diena. Fougeres
21. jūnijs. No rīta pirms brokastīm izejam nelielā pastaigā – uzkāpjam līdz netālu esošajai katedrālei – iespaidīgai, ļoti vecai un ar sūnu apaugušai celtnei. Paēdam viesnīcā brokastis un braucam uz Fougeres. Navigācijas kartē ir atrodamas 6 Fougeres, tomēr izdodas noteikt īsto. Navigācijas sistēma mūs sākumā spītīgi virza pa ceļu cauri nelieliem skaistiem ciematiem. Tālāk tomēr tiekam uz ātrākiem ceļiem un nedaudz pēc vieniem pēcpusdienā nokļūstam Fougeres pilsētā.
Dodamies apskatīt viduslaiku cietoksni – protams, lielāko Eiropā (vismaz tā rakstīts vietējā ceļvedī :-). Cietoksnis tiešām ir liels – kādi astoņi dažādos gadsimtos celti torņi (vecākais 12gs; vairākos no tiem iekšā ir interesantas ekspozīcijas, vienā tornī izdodas uzkāpt), visapkārt augsts mūris, kuru var apstaigāt pa augšu. Visu izložņājuši dodamies tālāk uz Vanni, kur nokļūstam ap sešiem vakarā. Iekārtojamies viesnīcā un dodamies pastaigā uz vecpilsētu un ostu.
Nejauši ir sagadījies, ka Vannē ir Bretaņas mūzikas svētki. Pilna vecpilsēta un ostas krastmala ar cilvēkiem. Ik pa gabalam uzstājas mūziķi (brīžiem var dzirdēt vienlaikus trīs priekšnesumus), Pink Floid, Creedence Clearwater Revival u.c. 🙂 Ilgāku brīdi apstājamies paklausīties kādu džeza ansambli. Vīri pēc izskata atgādina vietējos zemniekus un zvejniekus, bet spēlē tiešām lieliski un publika ir sajūsmā.
[nggallery id=71]
Trešā diena. Vanne, Arradona, Karnaka, Orē
22. jūnijs. Braucam apskatīties trases sākumu Arradonas ciematā. Starts ir paredzēts pašā centrā baznīcas laukumā. Iebraucam tieši tirgus laikā, kad viss centrs ir pilns ar automašīnām. Izstaigājam tirgu, kur var nopirkt visādus vietējos gardumus. Pēc tam braucam uz Karnaku (Carnac) skatīties vēstures mantojumu. Te ir garas lielu akmeņu rindas. Akmeņi ir dažāda lieluma (cilvēka augumā, lielāki un arī mazāki), viens akmens no otra novietots vairāku metru attālumā, starp rindām attālums ir 5 vai vairāk metri. Kopumā šādos veidojumos ap Karnaku ir apmēram 4000 akmeņu. Tie ir izveidoti neolīta laikmetā pirms vairāk nekā 5000 gadiem.
Apskatījuši akmenīšus braucam uz Orē (Aurey). Pa šaurajām bruģētajām ieliņām nokāpjam vecajā ostā un pa tiltu pāri dodamies uz otru krastu, kur kāpjam atkal augšā apskatīties St. Goustin rajonu.
Braucam atpakaļ uz Vanni un dodamies vēlreiz uz Vannes ostas promenādi. Te jau viss izskatās citādi, nekā vakar. Muzikantu vairs nav, bet toties ir Raid golfe du Morbihan ciemats – virkne telšu, kur iegūstam savus numurus. Es esmu loterijā vinnējis nūjas, kuras arī pret parakstu iegūstu. Ap roku mums apliek plastmasas aproces ar mūsu numuriem. Esam sagatavoti 🙂
[nggallery id=72]
Ceturtā diena. Sacensības
23. jūnijs. Ar sacensību dalībniekiem domātu busiņu dodamies uz starta vietu Arradonas ciematā. Laiks šodien ir daudz siltāks un saulaināks, nekā vakar. Arradonas ciematā baznīcas laukums ir pilns ar nūjotājiem. Mums piedāvā keksiņus, kafiju un ūdeni. Tumšādains nūjošanas instruktors vada iesildīšanos. Divpadsmitos tiek dots starts un visi metas distancē. Ieliņas ir šauras un sākumā visi iet barā. Tikt garā lēnākiem gājējiem ir grūti. Kad pēc pāris kilometriem esam visi trīs tikuši no lielā bara ārā, pēkšņi priekšējie apstājas un sāk nākt atpakaļ. Uz brīdi iestājas haoss, kad ātrākie nūjotāji dodas pretī aizmugurē ejošajiem četriem simtiem, visi sajaucas un tad dodas atpakaļ meklēt īsto ceļu. Nokļūstam atkal lielajā grupā. Lai tiktu garām nākas iet gar malu vairāk vai mazāk veiksmīgi izvairoties no kazeņu dzelkšņiem. Tomēr tiekam ārā no bara arī otru reizi un pamazām nostiprināmies pirmajā desmitniekā. Trase ir ļoti skaista – vairāk nekā puse distances iet gar Morbianas līča krastu. Vietām ejam pa šauru akmens taku gar akmens mūri. Ejam pārmaiņus pa asfaltu, meža takām, granti, bruģi, dubļiem, koka kāpnēm. Beigu posmā ejam gar Morbianas līča kanālu uz ostu. Pirms paša finiša vēl pārsteigums – jāiet garām finiša vārtiem kādus simts metrus uz priekšu, tad jāgriežas atpakaļ un jādodas uz finišu. Protams – finišs ir trešajos vārtos 🙂
Ilze finišē kā pirmā sieviešu konkurencē. Kopvērtējumā Ilze un Imants ir sestajā un septītajā pozīcijā, Juris – devītais. Rezultāti mums pašiem šķiet lieliski. Bet būs jāmaina plāni, jo rīt 12:30 ir paredzēta apbalvošana, esam solījuši tur piedalīties. Tas nozīmē, ka uz Pilāta kāpu laikam būs jābrauc citreiz.
[nggallery id=73]
Vēl bildes 
Piektā diena. Apbalvošana, Pilāta kāpa
24. jūnijs. Ir apmācies un nedaudz līst. No rīta slaistāmies pa viesnīcu – pabrokastojam, sakārtojam somas, izrakstāmies no viesnīcas un tad braucam uz ostu. Paspējam uz pēdējiem finišētājiem garajās distancēs. Katrs pārvietojas kā var – cits iet ar nūjām, cits tāpat klibo, cits mēģina skriet. Kādu vecu vīru jaunāks dalībnieks tur aiz padusēm, lai tas nesaļimst. Vecais tikai ātri kustina kājas. Skatītāji visus atbalsta ar uzmundrinājuma vārdiem un aplausiem.
Pusvienos kā plānots sākas apbalvošana. Kā pirmo uz skatuves aicina nūjotāju distances uzvarētāju sieviešu konkurencē – Ilzi no Latvijas. Pēc tam – uzvarētāju nūjotājiem vīriešiem. Skrējēju distancēs apbalvo pirmos sešus kopvērtējumā un arī uzvarētājus vecumu grupās. Visiem tiek kausi un maisi ar sponsoru sarūpētiem labumiem (tai skaitā fizzan nūjām). Ilzi turpat uz skatuves arī intervē. Izrādās, ka latvietes prot ne tikai ātri nūjot, bet arī runāt franciski 🙂
Līdz apbalvošanas beigām nepaliekam, jo ir jānobrauc ap 600km līdz mūsu nākamajai naktsmītnei. Laika apstākļi ir tieši tādi, kā prognozē solīja. No Vannes izbraucam lietū un 16 grādos, bet jo tālāk uz dienvidiem, jo laiks vairāk noskaidrojas un kļūst siltāks. Pie Bordo jau termometrs rāda 27 grādus un spīd saule. Uz priekšu tiekam raiti, tāpēc izdomājam tomēr apskatīt Pilāta kāpu.
Pilāta kāpa ir vairāk nekā 100m augsts un 3km garš smilšu kalns okeāna krastā. Lai okeānu ieraudzītu, vispirms kāpā ir jāuzkāpj. Sākumā kāpjam pa plastmasas kāpnēm, kāpas augšdaļā brienam pa smiltīm. Kāpa patiešām ir milzīga – piekrastes priežu mežs un okeāns ir tālu lejā. Augšā ir daudz cilvēku. Atšķirībā no mums viņi, izskatās, te paliks vēl kādu brīdi. Iespējams, ka skatīsies saulrietu. Mums vēl ir ceļš priekšā līdz Mimizanas pilsētai nedaudz uz dienvidiem.
Kad navigācijas sistēma pasaka, ka esam sasnieguši mērķi, neko apdzīvojamu tuvumā nevaram ieraudzīt. Pēc brīža ceļa malā pamanām neuzkrītošu rādītāju ar mūsu naktsmītnes nosaukumu. Nogriežamies šaurā smilšainā nobrauktuvē un pēc pārdesmit metriem piebraucam pie lauku sētas vārtiem. Saimniece mūs aizved līdz viesu mājai, kur mums ierāda istabu. Rīt turpinām ceļojumu uz Pirenejiem. Par šo ceļojuma daļu var lasīt lapā Pireneji – Leskuna.
[nggallery id=74]
Vēl bildes