Svētā Maurīcija ezeram (Estany Saint Maurici) ir jābūt īpašam, kā gan citādi tas būtu iekļuvis nacionālā parka nosaukumā (Aigestortes un Svētā Maurīcija ezera nacionālais parks). Uz ezeru var aizbraukt ar taksometru no Espotas (Espot – apmēram 40km no Baro), kas ir viens no nacionālā parka administratīvajiem centriem (8km pa kalnu ceļu ir jābrauc gandrīz pusstundu). Var, protams, iet, arī ar kājām, bet pārmaiņas pēc izdomājam braukt ar taksometru. Espotas centrā pieturā stāv vairāki džipi, bet braukt vēl nevaram, jo ir vajadzīgi vismaz četri pasažieri. Par laimi ierodas vēl viens pāris un mēs dodamies ceļā.
Ceļš ir akmeņains un bedrains – braucam lēni. Apmēram pēc pusstundas izkāpjam un esam pie Svētā Maurīcija ezera. Taksometra vadītājs vēl atgādina, ka sešos ir pēdējais atpakaļreiss, un aizbrauc.
Ejam gar ezeru pa platu taku. Maršruts ir populārs un sezonas laikā cilvēku šeit droši vien netrūkst. Šodien cilvēku nav – tikai mēs četri ar džipu atbraukušie. Taka iet kādu laiku iet gar ezera krastu, tad nogriežas un sāk iet kalnā. Nokļūstam pie Ratera ūdenskrituma, pēc tam augstāk pie vairākiem citiem ezeriem. Laika apstākļi mūs šodien lutina – sākumā saule, pēc tam migla, vēl pēc tam krusa. Pie augšējā ezera (Estany Gran d’Amitges) atkal sāk spīdēt saule un varam labi apskatīt Las Agullas d’Amitges (Amitges adatas) – divas stāvas klinšu virsotnes.
Atpakaļ ejam pa citu taku uz skatu punktu, no turienes ir skaists skats uz Maurīcija ezeru. Taksometra pieturā esam pussešos. Divi braukt gribētāji jau ir priekšā, vēl trīs ierodas pēc mums. Džipā vietas pietiek visiem. Espotā mazā kafejnīcā iedzeram karstu tēju/kafiju un tad braucam uz viesnīcu.