Ir mākoņains, bet laika prognoze lietu nesola. Cerībā, ka kalnos nebūs bieza migla, braucam uz Vršiča pāreju. Pirms deviņiem pārejas stāvvieta ir jau gandrīz pilna, jāmaksā 3 eiro (jāmaksā tāpēc, ka esam ieradušies no rīta – pēcpusdienā neviena, kas iekasētu samaksu, te nav).
Kad sākam iet, mākoņi jau ir daļēji izklīduši. Ir 13 grādi, bet saulē kāpjot kalnā drīz jau kļūst karsti. Pa akmeņainu taku vispirms uzkāpjam līdz pārejai, pēc tam Suhi Vrh virsotnē. Tur īsu brīdi atpūšamies un dodamies atpakaļ uz pāreju un tad uz otru pusi rāpjamies augšā 2332m augstajā Mala Mojstrovka virsotnē. Tur uz pusdienām sapulcējas bariņš alpu kovārņu (alpine cough). Viņi jau zina, ka cilvēki kāpj kalnos, lai paēstu. Un tad kaut kas garšīgs arī atlec – vajag tikai īstajā brīdī būt īstajā vietā.
Novērtējam blakus esošo Velika Mojstrovka – tur var nokļūt rāpjoties pa nepatīkami stāvu birstošu taku. Bez tam Velika Mojstrovka gandrīz visu laiku ir mākoņos. Nolemjam iet lejā. Izvēlamies citu ceļu, nekā nācām augšā – pa kalna kori. Šis variants ir labāks.
Pie stāvvietas nokāpjam vienos – ceļā pavadījām 4 stundas, augstumu starpība 720m.
Nolemjam vēl aiziet tuvāk apskatīties milzu raganas attēlu (Ajdovska Deklica). Raganas sejas attēls klints sienā ir dabas veidots. To redzējām kāpjot lejā no Mala Mojstrovka. Diemžēl raganas tuvplāni neizdodas, jo takas beigu daļa ir stāva klinšu siena ar trosēm. Dodamies atpakaļ uz stāvvietu pa ceļam fotografējot raganas seju no dažādām vietām.
Pēdējais šodienas pasākums ir Peričņika ūdenskritumi. Apakšējo ūdenskritumu var redzēt jau no ceļa. Uzkāpjam arī līdz augšējam un apskatām abus tuvumā.