Pa nakti un no rīta līst, tāpēc paguļam ilgāk, nekā parasti. Tad saģērbjam lietus drēbes un braucam kādus 8km uz Latšau (Latschau). Tur kāpjam pacēlāja vagoniņā (neviens to nepieskata, jākāpj pašiem) un braucam kalnā. Piedzīvojumi sākas uzreiz, jo izkāpjam nevis gala pieturā, bet starpstacijā. Tas nozīmē vismaz par stundu garāku kāpienu, nekā bijām plānojuši. Bet varbūt, ka tā arī labi, jo esam augšā vēlāk un lietus ir paspējis pāriet.
Ejot pa kalna kori uz pirmo virsotni (Kreuzjoch) sākumā redzam tikai miglu visapkārt, bet pamazām mākoņi izklīst un skatienam atklājas sākumā nelieli kalnu fragmenti, bet tad arvien labāk redzam visu apkārt esošo skaistumu.
Turpinām iet pa kori uz nākamo virsotni (Geisspici) un tad pa kalna nogāzi ilgi rāpjamies lejā līdz kalnu mājai Lindauerhute. Tur atstājam zābakus un mugursomas priekštelpā un ejam iekšā ēdamzālē puķaini zaļās čībās. Ēdam tiroliešu knēdeļzupu. Knēdelis zupā ir viens, liels, garšīgs un spēcinošs.
Atlikušais gājiens uz Latšau ir pa ceļu lejup – bet ļoti garš. Kad tur nokļūstam, ir jau pavisam tumšs. Kalnā šodien esam kāpuši vairāk nekā 1000m, bet lejā – 1600m.