Saulains laiks. Saimniece iesaka nedaudz citu maršrutu, nekā bijām plānojuši. Tas izrādās patiešām labs – pa kalnu ceļu ar skaistiem skatiem.
Pašā ceļa sākumā paliekam bez navigācijas – navigācijas lietotne sygic pēkšņi izliekas, ka tai nav nevienas kartes un, ka ir pilnīgi noteikti vajadzīgs internets. Nākas izmantot aizvēsturisku rīku – papīra karti.
Esam vispopulārākajā Islandes maršrutā, tūrisma sezonas vidū, laiks ir lielisks. Brīnumi nenotiek – mēs nepavisam neesam vienīgie, kuri grib to visu izbaudīt.
Pirmā pietura ir Tingveliras nacionālais parks. Aiza starp Eiropas un Amerikas ğeotermālajām plātnēm ir iespaidīga. Aizas dibenā ir plats gājēju ceļš, pa to abos virzienos plūst tūristi.
Pirms 900 gadiem skats varēja būt iespaidīgāks. Tad valdnieki uzrunāja tautu no klintīm aizas malā un 5000 cilvēku liela tauta lejā klausījās. Ja kāds no tautas bija nogrēkojies, to izsūtīja (diez uz kurieni?) vai turpat noslaktēja.
Geisirs un Strokurs ir Islandes slavenākie geizeri. Geizirs ir lielāks, bet nedarbojas. Strokurs toties izspļauj karstu ūdeni ik pēc pāris minūtēm. Jo augstāks šļāciens, jo atzinīgāks vērtējums no apkārtējiem. Bez diviem lielajiem te visapkārt ir arī mazākas peļķītes – dažas burbuļo, citas kūp, vēl citas tikai gaida upurus 😀.
Gulfoss ir visiespaidīgākais dienas piedzīvojums. Ceļš uz Gulfosu iet pa klajumu un pie ūdenskrituma var piebraukt klāt, to nepamanot. Gulfoss krīt aizā, kura kā brūce ir pārplēsusi klajumu. Ūdens gāžas aizā no sāniem, tad straume pagriežas un gāžas zemāk pa aizas gultni. Uz to paskatīties grib ļoti daudzi tūristi. Lielajā stāvvietā auto godīgi nolikt nav iespējams un platajās divjoslu kāpnēs brīžam izskatās kā metro pieturā maksimumstundā.
Ūdenskritumam var piekļūt gan no augšas, gan apakšas, pa apakšējo taku redzējām varavīksni un dabūjām dušu. No augšas skats iespaidīgāks.
Tālāk braucam uz dienvidiem. Skalholtas baznīca ir uzcelta vecās vietā, ko līdz 18gs beigām izmantoja Islandes bīskapi. Tikai pēc postošām zemestrīcēm bīskapu sēdekli pārcēla uz Reikjaviku.
Naktsmītne Selfosā pieder pensionētam policistam Deividam un viņa sievai Bērnijai. Kad mēs ierodamies, Deivids ar dažiem viesiem vakariņo lielā ēdamistabā. Mūs arī aicina justies kā mājās.