Braucam no paša rīta uz Fuente De – 23km no Potes pa kalnu ceļu Eiropas smaiļu centrālā masīva viduča virzienā. Fuente De ir tikai pāris viesnīcu un funikulieris, kurš uzved gribētājus 800 metrus augstas stāvas klinšu sienas pašā augšā. Brauciens vagoniņā (tajā ir vieta 20 cilvēkiem) ilgst nedaudz vairāk par 3 minūtēm.
Vagoniņā aprunājos ar spāni, kurš prot angliski. Viņš iesaka kāpt Tesorero kalnā, bet tikai ne miglā. Migla te esot tik blīva, kā nekur citur pasaulē. Augšā ir daži mākoņi, bet pārsvarā spīd saule. Nolemj iet uz kalnu. Sākumā taka ir ļoti plata (acīmredzami te kalnu gājēju netrūkst). Pēc vairāk nekā stundu garas iešanas taka paliek šaurāka un akmeņaināka. Sekojam mūsu spānim un redzam, kā viņš ar savu kompanjonu uzkāpj Tesorero kalnā. Arī mēs gandrīz uzkāpjam – tad Ilzei kaut kas notiek ar liela muskuli. Nolemjam pa stāvo nogāzi vairs tālāk uz augšu nekāpt un dodamies atpakaļ. Nokāpuši līdz pārejai taisām pauzi ar ābolu ēšanu. Par to izrāda interesi spilgti melns putns ar sārtām kājām un skaistu, dzeltenu knābi. Metu viņam ābola gabaliņus un viņš pamazām pienāk pavisam tuvu – kāda metra attālumā. Nākamajā atpūtas vietā pēc vairākiem kilometriem melnais draugs atkal ir klāt – jau ar vairākiem radiniekiem. Liekas, ka tiešām ir tas pats putns.
Pirms nokļūšanas funikuliera pieturā ejam gar kazu un aitu ganāmpulku. Kazas ir ļoti interesantās krāsās (piemēram – pakaļpuse ir tumši brūna, priekšpuse – gaiši brūna). Braucam lejā ar funikulieri un tālāk uz savu naktsmītni.
Vakarā ir jautrs notikums ar veļas mašīnu – nevaram no tās dabūt ārā izmazgātās drēbes. Zvanam saimniecei – tā atsūta palīgā savu tēvu (kurš nesaprot ne vārda angliski). Tēvs groza un spaida veļas mašīnas pogas – redzams, ka viņš nesaprot, ko dara. Ar vārdnīcas palīdzību apvaicājos, vai viņš nevarētu dabūt instrukciju. Viņš aizbrauc pēc instrukcijas un atved sievieti. Beigu beigās ar „instrukcijas” palīdzību kaut kā drēbes ārā dabūjam.