Ielidojam Santanderā trešdienā, 2009. gada 7. oktobrī sešos vakarā. Izkāpjot no lidmašīnas uzreiz jūtam, ka esam dienvidos – mūs apņem silts dienvidu gaiss. Iegūstam Toyota Yaris ar 6 ātrumiem. Braucam pa lielisku autostrādi (tā ir bezmaksas, mūsu kartē gan bija rakstīts citādi) pārsvarā ar ātrumu 120kmh. Kad nobraucam no autostrādes, uz priekšu jau iet lēnāk. Drīz sākas Ermidas (Hermida) kanjons – ap 20 km pa līkumotu ceļu šaurā aizā.
Framā nokļūstam jau tumsā. Pēc apraksta neizdodas īsto māju atrast. Pa šaurām līkumotām ieliņām nokļūstam pie baznīcas. Zvanu saimniekiem. Atbild spāniski un angliski neko nesaprot. Nosaucu vairākas reizes baznīcas nosaukumu, bet nekāda labuma no tā nav. Saruna pārtrūkst. Par laimi ieraugu vīrieti, kurš pāri nelielam tiltiņam nāk uz mūsu pusi. Parādu viņam lapu ar māju nosaukumu un viņš mūs aizved pie īpašnieka. Tas savukārt iekāpj savā mašīnā un aizved mūs uz mūsu naktsmītni.
Saimnieks izrāda māju (iztiekam ar zīmēm), samaksājam naudu un esam naktsmītni ieguvuši.
Mājai ir istaba ar virtuvi pirmajā stāvā, neliela vannas istaba un guļamistaba otrajā stāvā. Virtuvē ir viss nepieciešamais – elektriskā plīts, veļas mašīna un ledusskapis.