Pirmdiena pienāk absolūtā miglā, mazliet arī līst. Nolemjam kāpt lejā pa īsāko ceļu, pāri Pecouche pārejai taku miglā varot neatrast, gar ezeriem ceļš ir krietni tālāks un tāpat jau neko nevar redzēt . Akmeņi ir slapji un slideni. Kādu brīdi ejam lejā, bet šķiet, ka migla vairs nav tik blīva. Pie pagrieziena uz ezeriem nolemjam tomēr aiziet līdz Étang Ronde (ek, tagad jau ir jākāpj uz augšu, no kalnu mājas pa taisno būtu bijis uz leju. Ezeru var samanīt un migla jau sāk staigāt- te biezāka, te mazāka. Kāpjam tālāk uz Étang Long. Izrādās, ka tur ir daži trošu posmi. Pie Étang Long uzēdam otrās brokastis. Mellenes arī tur neviens nav lasījis. Tikmēr notiek visādas gaismas un mākoņu spēles. Ieraugām visu ezeru. Ir tik skaisti, ka saņemamies ceļu turpināt gar ezeru, kur taciņa brīžiem ir ļoti šaura, ezers ir dziļš no pašas malas, izskatās, ka kalna turpinājums ir zem ūdens. Brīžiem troses patiešām palīdz. Tad vēl pāris simtu metru līdz pārejai un tad sākas garā lejā kāpšana. Jau spīd saule. Pa ceļam ir ļoti daudz aveņu. Kad tiekam jau līdz krūmiem un skabāržu mežam, taka iet lejā stāvā zigzagā gar ūdenskrituma kaskādēm. Tur satiekam vairākas salamandras. Iznāca 600+ m uz augšu, 1800+m uz leju. Lejā atkal ir migla, laiks kļuvis vēsāks.
