Braucam pa kalnu ceļu uz Briansonas pusi līdz Brunisārai (Brunissard), tur nogriežamies un pa šauru kalnu ceļu aizbraucam līdz stāvvietai. Kā jau ierasts spīd saule.
Ejam sākumā pa meža taku līdz Pra Premier ezeram (kurš daļēji ir izzudis, tikai vienā stūrī ir neliels acīmredzami mākslīgi uzturēts ezeriņš), tad pa kalnu ceļu uz augšu uz Klapeito (Clapeyto) ciematu.
Ciematā ir vairāki desmiti māju, bet iedzīvotāju neredz – tikai auto pie vienas no mājām. Daļai māju ir mūra pirmais stāvs un koka otrais. Koks ir pamatīgi saules izdedzināts. Uz dažām mājām arī šeit ir Keirai raksturīgie saules pulksteņi.
Tālāk ejam pa pļavu garām vairākiem maziem ezeriņiem uz augšu – līdz Nīla ezeram (Lac Neal).
Aiz Nīla ezera taka iet tālāk uz augšu uz Lozona pāreju (Col du Lauzon) un 2706 m augsto Esparges Fines (Pic des Esparges Fines). Uz virsotni ir jāiet pa kalna kori – diezgan stāvu un diezgan šauru. No augšas toties ir panorāma ar Monviso, Ekrina parka virsotnēm utt. Augšā virsotnē nav vēja (pa ceļam gan brīžiem pūta tīri labi) tāpēc uzkavējamies kādu brīdi.
Lejā uz pāreju ejam pa to pašu taku, bet pēc tam drīz nogriežamies un ejam pa citu ceļu. Klapeito ciematu no šīs takas var redzēt pa gabalu ielejas otrā pusē. Mūsu pusē toties ir daudz melleņu – mazas un saldas. Ejot ik pa brīdim apstājamies, lai nedaudz pamielotos.
Autostāvvietā esam ap puspieciem – pēc sešām kalnos pavadītām stundām. Kamēr gatavojamies braukšanai, turpat netālu kalnā (kur bijām pirms brīža) notiek neliels nogruvums – vairākas minūtes ir dzirdams troksnis, it kā daudzas smagās mašīnas viena pēc otras izbērtu akmeņus. Redzēt gan neko nevar, skatu aizsedz mežs.
Atceļā apstājamies Arvjē (Arvieux), pilsētiņas centrā viena pretī otrai ir divas baznīcas – viena no tām evanģēlistu. Kapsētā ir koka krusti un koka kapu rāmji – tādus citur nebija gadījies redzēt.
Arvjē centrā tējnīcā ēdam kišu Keiras gaumē un melleņu kūku. Fantastiski.
Vakarā Abrī centrā noskatāmies brīnišķīgu izrādi – kolibri tauriņi ar saviem garajiem snuķiem vāc no ziediem nektāru.
