Braucam uz Prets-Balager ciemu, pēc tam 5km pa briesmīgi sliktu džipu ceļu. Pārsvarā braucu ar pirmo ātrumu, jo ceļš ir ļoti nelīdzens un akmeņains. Atstājam auto pie neliela ezera un govju ganāmpulka. Ejam gar kalnu upi. Visapkārt zied rododendri un dzelteni slotām līdzīgi krūmi. Augstāk uzkāpjot atrodam arī ziliem zvaniem līdzīgos ziedus (gentian), redzam arī murkšķus. Šur tur ir arī sniegs, nākas brist. Uz Nufont pārejas (Col de Noufont) ir biezs sniegs – pārejas Spānijas pusē. Tas ir jocīgi, jo tā ir dienvidu puse – laikam ēna no citiem kalniem.
Uz Noufont virsotni (Pic du Noufont) kāpjam pa diezgan stāvu kalna kori. Iet lēni, bet augšā tiekam. Tur ir lielisks skats uz apkārtējiem kalniem – arī uz Kanigū.
Lejupceļš, protams, šķiet garš. Kalnos savelkas tumši mākoņi, bet takas lejas daļā spīd saule un ir karsti. Lietus sāk līt tikai tad, kad esam jau nobraukuši gandrīz visu džipu ceļu.
Pie Font-Pedroso pilsētas ieraugam dzelteno vilcienu. Tātad tas ir atsācis kursēt. Apstājamies pie dzelzceļa tilta, lai to sagaidītu un nofotografētu. Neesam vienīgie ar šādiem nodomiem.
