Category: Pārgājieni

Krespi (Crespi d’Adda) ciemats atrodas apmēram 15km uz dienvidrietumiem no Bergamo (uz Milānas pusi). Ciematu savas tekstila rūpnīcas strādniekiem uzcēla lielrūpnieks Kristofors Krespi. Ciematā drīkstēja dzīvot tikai rūpnīcas strādnieki un viņu ģimenes. Katrai ģimenes mājai bija augļu un sakņu dārzs. Par skolu bērniem nebija jāmaksā. Ciematā bija moderns ielu apgaismojums un slēgts baseins ar dušām un siltu ūdeni. Tas viss notika 19gs. beigās. Rūpnīcas īpašnieks savu strādnieku paradīzi pārraudzīja no turpat ciemata malā uzceltās pils. Ciemata vienā galā pakalna galā viena otrai blakus atrodas (arī šodien) ārsta un mācītāja māja, bet otrā galā – kapsēta ar mūra žogu un iespaidīgu kapliču. 1995.g. Krespi tika iekļauta Unesco mantojumu sarakstā kā pilnīgākais un vislabāk saglabātais strādnieku ciemats Dienvideiropā.

Izstaigājam Krespi ielas, apskatam pili, baznīcu, kapsētu un arī skaistās un pamatīgi būvētās rūpnīcas ēkas. Izskatās, ka rūpnīcas ēkas tiek izmantotas arī vēl tagad.

No Krespi braucam uz ziemeļrietumiem uz Beladžio ciematu, kurš atrodas zemes ragā starp Komo (Como) ezera divām kājām (tā vismaz tas izskatās kartē).

Aizejam līdz pašam raga galam un tur lietū un vējā fotografējam viens otru uz ezera un lietus mākoņiem aizklāto kalnu fona (par šīm bildēm mūsu itāļu draugs Džordžo vēlāk teica – beautiful Italian weather).

Tajā pašā Iseo ezerā ir Monte Isola sala. Stāsta, ka tā ir lielākā saldūdens ezera sala Eiropā (nepārbaudījām). Sala izskatās kā ezerā iemests milzu akmens. Visapkārt salai ir ceļš (vienā pusē ezers, otrā klints), dažas ielas iet arī kalnā augšā salā iekšā. Galvenie transportlīdzekļi te ir mopēdi, motocikli un sabiedriskais transports (autobusiņi). Augstākajā salas punktā ir Keriolas dievmātes svētnīca (Sanctuario della Madonna della Ceriola), kuru gatavojamies apskatīt.

Uz salu braucam ar kuģīti no Sulzano pilsētas. Pēc 10 minūšu gara brauciena izkāpjam no kuģīša un dodamies gar krastu rietumu virzienā. Ir lietains un vējains. Labi, ka mums ir pončo un lietus bikses. Ejam gar krastu uz rietumiem, pēc tam uz ziemeļiem, tad griežamies iekšā salā un ejam uz augšu uz svētnīcu. Sākumā pa ceļu, bet pēdējo posmu pa slapjumā slīdošām akmens plāksnēm izliktu taku. Pati svētnīca tiešām ir kalna galā, tai apkārt ar mūra žogu apjozts pagalms. Sajūta tāda nereāla, jo ezeru redzēt nevar – tikai mākoņus, no kurām vietām lien ārā kalnu gali.

Apskatījuši svētnīcu dodamies pa salas vidieni uz ziemeļu galu, bet no turienes gar austrumu krastu, gar palielu laivu būvētavu, atpakaļ uz kuģīša piestātni. Pie piestātnes ir vairākstāvu motociklu stāvvieta, auto stāvvieta šeit nav vajadzīga.

Download file: Monte Isola.gpx

Netālu no Bergamo starp kalniem atrodas Iseo ezers. Nolemjam kāpt ezera otrā pusē esošajā Guglielmo kalnā. Maršruts sākas kalnu ciematā ar interesantu nosaukumu – Zone. Uz turieni braucam gar Iseo ezeru pa vairākiem tuneļiem. Pēdējais tunelis iet gar ezeru atpakaļ, tad braucam pāri iepriekšējam tunelim kalnā. Izejot no ciemata drīz nokļūstam uz romiešu laikā bruģēta ceļa. Gar ceļa malām no koku stumbriem kāds (ne jau nu romieši) ir uztaisījis pūķu un rūķu skulptūras. To ir vairāki desmiti. Tālāk gar ceļa malām koka rūķi ir uztupināti uz celmiem.

Kāpjot augstāk kalnā šur tur parādās ledus un tad arī sniegs. Drīz vien jau brienam pa sniegu, kurš kļūst arvien biezāks. Kad izejam no koku aizsega, sāk arī putināt. Redzamības nekādas. Pēc ilgas brišanas nokļūstam pie kalnu mājas. Guglielmo kalnam vajadzētu būt netālu, tāpēc dodamies tālāk. Putenī aizbrienam līdz panorāmas galdam un ļoti apsnigušam/apledojušam rādītājam. Nav īsti skaidrs, vai esam jau uzkāpuši kalnā (vēlāk saprotam, ka nē), bet tālāk izlemjam neiet. Brienam pa to pašu taku atpakaļ.

Jau pie Zones bruģis ir kļuvis pavisam slidens (augšā iet tomēr vieglāk 🙂 ), līdz mašīnai tiekam jau gandrīz tumsā. Tad vēl izdomājam mājās braukt pa ezera otru krastu – bez tuneļiem, toties lēni. Labi, ka pa ceļam gadās arī pica.

Download file: Monte Guglielmo.gpx

Nolemjam aizbraukt uz blakus ieleju. To sauc Tech (kā izrunā, nav ne jausmas). Braucam caur Pradi gandrīz līdz Ille sur Tet. Tad nogriežamies pa labi un braucam iekšā kalnos. Vispirms uz Seratonna klosteri. Uz to ir jābrauc augšā kalnā 4km. Klosteris vēl ir slēgts (to atver desmitos), bet mēs apskatām skaistos skatus un botānisko dārzu, kurš ir iekārtots visapkārt klosterim.

Tālāk jau braucam uz Tech ieleju – uz Fu aizu (Gorge de la Fou). Tas ir tūristu ļoti apmeklēts pasākums. Esam tūlīt pēc atvēršanas, bet jau tūliņ pēc mums piebrauc lielais tūristu autobuss (kad esam atpakaļ pēc divām stundām, stāvvieta jau ir pilna). Fu aiza ir kādus pāris kilometrus gara, ap 100 metrus augsta un ļoti šaura. Dažās vietās var redzēt, ka aizas augšā koki no pretējām malām ir ar zariem savijušies kopā.

Dažviet aizā ir sakrituši lieli klints bluķi. Vienā vietā tie ir izveidojuši pāris desmitus metru garu alu. Pārvietojamies pa metāla režģa laipu, kura balstās uz klintī iemūrētām metāla sliedēm. Dažos posmos ir arī kāpnes. Virs laipas ir dubults metāla siets. No resnām trosēm lielajiem akmeņiem, no smalkākām – mazākiem. Vēl mazākiem ir domātas ķiveres, kuras visiem ekskursantiem izsniedz pie aizas sākuma.

Laipa iet kādus 3-5 metrus virs strauta, kurš tek aizas apakšā. Vietām aizas sienas veido pārkares, tur veidojas stalaktīti.

Tālāk braucam apskatīt Prats-de-Mollo. Tā ir pēdējā pilsētiņa pirms Spānijas. Pilsēta ir nocietināta un kalnā atrodas otrs cietoksnis (līdzīgi kā Villefranšā – arī autors tas pats – Vaubans).

Uzkāpjam līdz cietoksnim. Tas ir atvērts no diviem, gandrīz stundu ir jāgaida. Nolemjam iztikt ar apstaigāšanu no ārpuses. Skaists skats uz pilsētiņu lejā. Tad ejam atpakaļ uz pilsētiņu. Arī te, tāpat kā Villefranšā, augšējo cietoksni ar pilsētu savieno kāpnes. Šeit gan tās nav gluži pazemes, bet mūra tunelis virszemē. Apstaigājam pilsētiņu un nocietinājumus. Nedaudz atgādina Mosetu.

Tālāk braucam atpakaļ uz māju pusi. Apstājamies apskatīt Arles-sur-Tech vecpilsētu un klosteri, tad izbraucam cauri kūrortpilsētai Amelie-les-Bains un apskatām ziediem pārpilno Pallaldo ciematu un baznīcu. Pēc tam braucam atpakaļ uz savu ieleju. Braucam pa citu ceļu, tuvāk Kanigū kalnam (lai to apskatītu no otras puses). Uzbraucot pārejā tiešām lieliski skati gan uz Kanigū, gan uz ieleju. Tet ielejā braucam cauri milzīgiem aprikožu un vīnogu dārziem.

Rīt no rīta braucam uz Karkasoni. No turienes caur Londonu lidojam uz mājām.

Šodien laika apstākļi mūs atkal lutina – spīd saule.

Noliekam auto Saleix ciemata sākumā. Ejam sākumā pa ceļu, tad platu taku cauri mežam. Takas malā var redzēt pamestas, pussabrukušas, sūnām apaugušas mājas. Kādreiz šeit ir bijis ciemats, tagad tas ir pilnībā pamests.

Tālāk pa pļavu kāpjam augšā uz Saleix pāreju. No pārejas pa diezgan stāvu taku uzkāpjam Pic de Girantes (augstums 2088mvjl, otrs nosaukums virsotnei – Mont Ceint). Virsotnē atstājam vēstījumu piezīmju blokā, kuru atrodam uz paaugstinājuma iestiprinātā pudelē. (Blokā bija rakstīts par kādu franču pusaudzi, kurš šeit bija uzkāpis 2. pasaules kara laikā novērot vācu armijas vienību pārvietošanos; nesen viņš virsotnē bija uzkāpis atkal 84 gadu vecumā).

No virsotnes ir lielisks skats uz apkārtējiem kalniem – Mont Valier, Pic de Troix Segneurs u.c. Mums pievienojas aitu bariņš (tās gan virsotnes neapbrīno). Lejā kāpjot atrodam takas malā guļam aitu ar tikko dzimušu baltu jēriņu blakus.

Nokāpuši lejā izstaigājam Saleix ciematu (divi ēzelīši kādā šķērsielā ļoti labi iederas pilsētiņas idillē).

Aizbraucam vēl uz Vicdessos un izstaigājam pilsētiņas veco kvartālu, pēc tam aizbraucam apskatīt turpat blakus esošo Suc ciematu. Virs galvas lēni un zemu riņķo liela kara lidmašīna. Bumbas, par laimi, nemet 🙂