Category: Pārgājieni

Pēc vakardienas varoņdarba nolemjam nedaudz atpūsties dzeltenajā vilcienā. Braucam ar to no Villefranšas caur Oletei (Olette) līdz Font-Romeu. Tas ir vairāk nekā puse no vilciena kopējā maršruta – ceļš vienā virzienā ilgst apmēram divas stundas.

Izbraucam no Villefranšas 9.05. Vilcienam ir 4 vagoni, no tiem viens vaļējais. Izvēlamies, protams, vaļējo. Tā tiekam pie skaistiem skatiem un salšanas. Es tieku arī pie līdzbraucēja – sienāža, kurš labu gabalu brauc līdzi uz manas cepures malas. Vilciens brauc cauri 16 tuneļiem un pāri vairākiem skaistiem tiltiem. No Villefranšas 400mvjl uzbraucam līdz 1600mvjl. Jo augstāk uzbraucam, jo vēsāks paliek. Tas tomēr nemazina braucēju priecīgo garastāvokli. Kādā pieturā mūsu nodalījumā (paredzēts 8 cilvēkiem) iekāpj pieci vācieši. Visi fotografē, samājas ar garāmbraucošajiem autobraucējiem un ceļa strādniekiem. Autovadītāji taurē, vilciens arī. Baudām dzīvi… Atpakaļceļā braucam kopā ar pusmūža francūžiem. Iebraucot tunelī viņi auro. Pa tumsu kāds uztaisa pozu (piemēram noguļas uz sola un paceļ gaisā kājas). Kad vilciens izbrauc gaismā, citi fotografē un visi smejas.

Font-Romeu pietura ir stundas attālumā no pilsētiņas, pie tam ir jāiet stāvus kalnā. Pirms kāpt augšā uz pilsētu, apmeklējam pasaulē lielāko (tā te rakstīts) zinātniskajai pētniecībai paredzēto heliokrāsni. Lielajai daudzstāvu ēkai viena siena veido parabolisku spoguli. Pretī spogulim kalna nogāzē novietoti vairāk nekā 60 automātiski grozāmi lieli spoguļi. Kad sistēma ir ieslēgta, kalna nogāzē esošie spoguļi pagriežas tā, lai atstarotu saules gaismu uz centrālo spoguli (mājas sienu). Paraboliskais spogulis sakopo visus starus vienā punktā – tur ir iespējams iegūt ap 3000 grādu temperatūru.

Heliostacija pēta materiālus, tai skaitā kosmosa tehnikai paredzētos. Ekskursija sākas ar demonstrāciju pie samērā neliela grozāma paraboliskā spoguļa (ap metru diametrā). Gide pavērš to pret sauli un ieliek resnu zaru staru krustpunktā. Tas uzliesmo momentā.

Iekšā stacijā ir gan videodemonstrācija, gan stendi. Dažus var iedarbināt. Viens no stendiem demonstrē, kā iedarbina lielo heliokrāsni. Citā – kā darbojas saules baterijas, kā iegūst elektrību ar vēja ģeneratoriem utml.

Apskatījuši heliostaciju kāpjam augšā kalnā. Vispirms nonākam Odeilo. Tas ir tipisks Pireneju ciemats ar vecu baznīcu, stāvām un šaurām ielām. Pašā ciemata centrā redzam sagatavotu lielu jāņu ugunskuru. Ugunskura vidū ir kārts ar lupatu lelli.

Tālāk cauri ciematam dodamies uz Font-Romeu. Tas jau ir mūsdienu ražojums – tūrisma un slēpošanas centrs. Neizdodas atrast pat vecpilsētu. Dodamies atpakaļ uz vilciena staciju un braucam uz Villefranšu. Lejā vilciens nobrauc pusotrā stundā – tomēr vieglāk, nekā rāpties kalnā.

Villefranšā pie vecpilsētas arī ir sakrauts ugunskurs. Rīt būs svinēšana. Pirms braukt mājās apstājamies apskatīt Vernet les Bains pili.

Izšķiramies šodien mēģināt uzkāpt Kanigū kalnā. Augstumu starpība ir apmēram 2km – tik daudz vienā dienā vēl neesam mēģinājuši. Par laimi maršruts sākas gandrīz pie mūsu naktsmītnes, tāpēc varam sākt laicīgi – 6.45 no rīta.

Kad sākam iet vēl vietām ir tumši mākoņi, bet jau ir skaidrs, ka būs karsta un saulaina diena. Taka sākas Filolas upes labajā krastā pa vienu no nedaudzajām ciemata ielām. Taka iet augšup pa mežu līdz 1838m augstajai pārejai Col des Voltes. Esam jau uzkāpuši apmēram 1100 metrus. Tālāk pa džipu ceļu jāiet līdz kalnu viesnīcai Cortalets. Mūs visu laiku apdzen Kanigū džipi (tos var noīrēt lejā Vernet les Bains un arī citos ciematos). Katrā džipā sēž 6-8 cilvēki. Saprotam, ka augšā būs drūzmēšanās.

Cortalets viesnīca ir 2060 metru augstumā – esam līdz tai nokļuvuši 4 stundās. Jau pa gabalu var redzēt, ka virs viesnīcas taka ir pilna ar kāpējiem. Cortalets stāvvietā (iekārtota garā gabalā gar līkumoto ceļu) ir daudz automašīnu – gan speciālie Kanigū džipi, gan privātās mašīnas (pat Peugeot 206 ir uzbraucis). Tikuši tām un viesnīcai garām kopā ar pārējiem kāpjam augšā virsotnē. Taka ir diezgan viegli ejama – tikai pūš auksts vējš. Toties saule spīd bez atpūtas. Pēc nepilnu divu stundu gara kāpiena esam virsotnē. Tur jau drūzmējas ap piecdesmit cilvēku – pārsvarā runā spāniski (varbūt kataloniski). Krusts virsotnē jau ir sagatavots Jāņu svinībām. Plīvo kataloniešu karogi, pie krusta ir sakrauts sārts no sanestajiem žagaru saišķiem. Visi fotografējas pie topošā ugunskura.

Skats apkārt ir lielisks – kalnu virsotnes, ciemati. Redzam Pradi, tālāk Perpinjanu un pie apvāršņa arī Vidusjūru. Visu apskatījuši sameklējam brīvu vietu aizvējā un apēdam pa batoniņam un ābolam. Tad dodamies garajā atceļā uz Filolu.

Joprojām spīd saule. Zem Cortalets jau kļūst karsti. Novelkamies līdz mājām pilnīgi nomocījušies. Esam pieveikuši 2km augstuma starpību augšup nepilnās 6 stundās, lejup – 4,5 stundās.

Download file: Catalunia Canigou.gpx

Esam ieplānojuši uzkāpt Madres kalnā. Tomēr jau pa ceļam redzam, ka Madres tuvumā visi kalni ir melnos mākoņos. Aizbraucam līdz Mosset ciemam un apstājamies tur, lai izdomātu, ko darīt. Izskatās, ka paliek arvien sliktāk, tāpēc nolemjam kāpienu atlikt. Apskatam Mosset – tā ir maza, stāvām un šaurām betonētām ieliņām un ar burvīgām vecām mājām. Braucam uz Villefranšu. Neesam gan paņēmuši līdzi īsto karti, bet ceram iziet taku kalnā gar un virs Port Liberia.

Cerības gan neattaisnojas, jo vairākas reizes bezcerīgi nomaldāmies. Tomēr jaukie skati atsver šīs neērtības. Redzam Port Liberia, Villefranšu, Pradi, citas pilsētiņas un ciematus (arī mūsu Filolu). Tālumā, šķiet, var redzēt Perpinjanu un vidusjūru.

Domāto 3 stundu vietā gājiens ilgst 5 stundas. Villefranšā nokāpjam diezgan saguruši. Tomēr izlemjam vēl apskatīt pilsētiņas mūrus. Tas ir maksas pasākums. Nopērkam biļetes un kāpjam augšā. Izrādās, ka mūrī ir ejas trīs stāvos un tās iet apkārt visai pilsētiņai. Tas nozīmē, ka nākas apiet Villefranšai apkārt vairākas reizes. Tas prasa stundu laika un atlikušos spēkus. Tomēr izložņājam visu un apskatam arī ar dzirnavu ratu darbināmo smēdes āmuru (tas gan nedarbojas, bet vienalga iespaidīgi).

Šodienas mērķis ir 2750m augstā Cambre d’Aze (ēzeļa mugura). Braucam atkal uz Mont-Louis, tālāk uz Einas ciemu (Eyne) un Einu 2600 (slēpošanas kūrortu). Noliekam auto lielā pilnīgi tukšā stāvvietā. Nekādu norāžu par takas sākumu nav, tomēr noorientējamies pēc debess pusēm un ceļu atrodam. Jāiet kalnā pa taisnu stigu. Sākumā ir silts, augstāk kāpjot sāk pūst auksts vējš un saskrien tumši mākoņi. Uzlienam pa kalna kori virsotnē. Tā tiešām izskatās pēc dzīvnieka muguras. No augšas ir skaists skats uz ieleju un Mont-Louis ielejas otrā pusē. Redzami arī vairāki lieli ezeri, Kanigū un citi kalni. Daži saules apspīdēti, citi tumšos mākoņos.

Lejā ejam pa citu pusi. Sākumā taka iet pa ļoti akmeņainu nogāzi – labi, ka tā ir iezīmēta ar sakrautām akmeņu kaudzītēm. Dažas zīmes ir sakrautas neparasti lielas – pat vairāk nekā 2m augstumā.

Pirms Einas nedaudz nomaldāmies, bet mašīnu atrodam. Atpakaļ braucam pārsvarā lietū, kad nokļūstam līdz Vernet les Bains, lietus ir beidzies un atkal spīd saule. Ieejam interneta kafejnīcā iečekoties atpakaļlidojumam. Uz pirmo reizi iekāpšanas kartes neizdodas izdrukāt. Tad gādīgais kafejnīcas īpašnieks iesaka nekustināt peli, kamēr kartes tiek drukātas. Tā arī darām 🙂

Kad atbraucam mājās, mūs jau gaida kaķene. Ielien man klēpī un mīļi kož rokā. Ejam vēl īsā pastaigā apskatīt ciema baznīcas torni.

Download file: Catalunia Cambre d'Aze.gpx