Šodienas mērķis – Einas virsotne (Pic d’Eyne). Braucam kā ierasts – uz Mont-Louis, pēc tam nogriežamies uz Eines ciematu.
Ejam pa skaistu ieleju gar Eines upi. Sākumā pa mežu, tad pa rododendru un citu ziedu pilnu pļavu, visbeidzot pa akmeņiem. Pirms Eines (Nurijas) pārejas ieraugam kalnu kazu baru (vairāk nekā 10 kazu). Lēni un uzmanīgi ejam tuvāk – Ilze visu laiku fotografē. Kazas gan ir tramīgas, bet prom nemūk. Pagājām garām kādu 50 metru attālumā.
Virsotnē uzkāpjam bez problēmām. Gan Eina gan arī apkārtējās virsotnēs šodien ir daudz cilvēku. Satiekam ik pa brīdim gan augšā kāpjot, gan lejā ejot. Atpūšamies, tad caur Eina pāreju vēl uzejam Nurijas virsotnē. Pēc tam ejam lejā. Kopā gājiens ilgst 8 stundas, augstumu starpība 1300m.
Ceļamies agri. Šodien kāpjam 2910m augstajā Puigmal d’Err. Gājiens nav tāls, bet augstumu starpība tomēr 950 metru.
Taka sākas slēpošanas bāzes Planes autostāvvietā. Uz turieni braucam pa ierasto ceļu uz Mont-Louis. Kādu gabalu aiz pagrieziena uz Err ciematu ir pagrieziens uz slēpošanas bāzi Puigmal. Ceļš iet kalnā, bet tas ir plats, var braukt uz 70-80 kmh.
Atrodam stāvvietu. Jāiet sākumā pa to pašu ceļu. Pēc pāris kilometriem ceļš nogriežas, bet mēs dodamies taisni pa taku tālāk. Laiks ir saulains, bet ne karsts (tomēr 2kmvjl). Ejam uz augšu gar strautiņu, tad to šķērsojam un pa taku ejam stāvus augšā kalnā. Virsotni visu laiku var redzēt (gandrīz visu ceļu redzam arī stāvvietā atstāto auto). Uzlienam uz kalna muguras (te ir Spānijas robeža) un pa to augšā virsotnē.
Pamazām jau savelkas tumši mākoņi un pūš auksts vējš. Mākonis ir tieši blakus kalnam un kādu brīdi Spānijas pusē nekas nav redzams.
Kalna galā satiekam kādu kāpēju, kurš ir uzkāpis no Spānijas puses. Pārmijam pāris vārdu (no kurienes mēs esam, no kurienes viņš utml.). Pēc tam katrs uz savu pusi dodamies lejā. Mēs ejam nedaudz garāku gabalu pa kalna muguru, bet neatrodam taku lejā. Kāpjam lejā tāpat pa nogāzi, pa ceļam satiekam savvaļas kazu baru (kādas 15 kazas). Nedaudz sāk pilināt lietus, bet nekas nopietnāks nesākas. Citur kalnos laikam ir sliktāk, jo šur tur ir tumši lietus mākoņi un dzird pērkona grāvienus.
Atrodam savu taku, nokāpjam pa to lejā un braucam mājās.
Šodien ir atpūtas diena. Braucam apskatīt netālu no Ille (lielais “I”, divi mazie “l”) sur Tet pilsētas esošās smilšakmens klintis Orgues (ērģeles). Pa ceļam iebraucam apskatīt divas pilsētiņas – Marquixanes un Vinca. Abām skaisti centri ar vecām baznīcām. Pēc tam braucam meklēt ērģeles. Lietus un vēji ir izveidojuši kādus pāris desmitus metru augstus stabus un sienas, kuri tiešām vietām atgādina lielas ērģeles. Apskatīšana, protams maksā (3 eiro). Pa šo naudu pienākas 800m gara taka, kur var apskatīt dažādus augus, metālā veidotus dzīvniekus (arī mamutu) un citas lietas. Acīmredzami ir domāts par mazo apmeklētāju piesaistīšanu. Gar taku ir tāds kā grāvis. Pavisam neievērojams un sauss. Pie tā ir uzraksts, ka lietus laikā te aizplūst sekundē 5 kubikmetri ūdens…
Takas galā ir arī pašas smilšakmens klintis. Ir vairāki veidojumi, tiem var apiet apkārt un apskatīt no visām pusēm. Tālumā ir redzamas līdzīgas smilšakmens klintis.
Dodamies apskatīt arī tās. Braucam kādu gabalu ar mašīnu, pēc tam pa ērkšķiem apaugušu taku rāpjamies tuvākajā paugurā lai klintis apskatītu kopskatā. Ir nežēlīgi karsts bet no augšas skats ir labs.
Kāpjam lejā un braucam izpētīt Ille sur Tet un pēc tam Eus. Eus ir ciemats ar vecu baznīcu paugura galā un mājām visapkārt. Pati baznīca ir mūra – tai apkārt arī ir pamatīgs mūris, izskatās pēc cietokšņa. Ieliņas šauras un stāvas – kā jau Pirenejos. Nelielajā ciematā (dzīvo ap 300 cilvēku) ir daudz mākslinieku darbnīcu un galeriju, ik pēc brīža redzam gleznotājus, kuri rada savus darbus uz ielas. Ceļvežos izlasām, ka šis ir Francijas saulainākais ciemats (droši vien, ka ir arī citi vissaulainākie).
Uz Karankas aizu (Gorge Caranca) braucam pa to pašu labi pazīstamo ceļu uz Mont-Louis. Noliekam auto maksas stāvvietā (par 2 eiro var atstāt mašīnu cik ilgi vajag) pie aizas paša sākuma. Ir vairāki maršruti – izvēlamies iet pa aizas kreiso malu. Ir agrs rīts un mūsu puse ir ēnā, tāpēc vēl ir vēss. Aiza ir ļoti šaura ar vertikālām klinšu sienām abās pusēs Karankas upītei. Ejam pa stāvu taku. Ieraugam, ka pretējā aizas pusē taka iet pa horizontālu gropi augstu stāvajā klintī. Izskatās diezgan bīstami. Pēc tam arī mūsu pusē sākas dažādas atrakcijas – metāla laipas gar vertikālu klinti, trosēs iekārti tilti pāri upītei un tamlīdzīgi. Pamazām aiza kļūst platāka. Ejam vēl kādu stundu pa taku gar upi uz augšu, bet aiza pamazām pārtop ielejā. Atpūšamies un dodamies atpakaļ. Tagad izvēlamies iet pa aizas otru malu – pa gropi, kuru iepriekš redzējām. Taka ir apmēram metru plata, uz leju līdz upītei droši vien kādi simts metri. Bet tik briesmīgi nav, kā izskatījās. Pa gropi taka iet kādu kilometru.
Otro reizi braucam uz Žo pāreju (Col de Jau). Šoreiz mākoņu nav, bet vējš gan. Aiz Mosset jābrauc vēl 14km pa serpentīnu līdz pārejai. Tur astoņos sākam iet pa lauku ceļu uz kalnu naktsmītni Caillou. Pēc tam kādu gabalu vēl ejam pa ceļu (kopā vairāk nekā stundu). Tālāk jau pa taku cauri mežam, rododendriem un citiem krāšņiem ziediem. Kad izejam no meža, aukstais vējš kļūst spēcīgāks un ir jāuzvelk vējjakas.
Bez mums vēl ir citi gājēji – saskaitām ap divdesmit. Pirms virsotnes redzam kalnos 5 kalnu kazas. Pic de Madres ir 2469mvjl – no virsotnes ir ļoti labi redzami apkārtējie kalni, netālu ieraugam vēl vienu virsotni – melno klinti (Roc Negre). Aizejam arī uz to (pa ceļam gabals ir jārāpjas pa stāvāku klinti).
No Roc Negre mēģinām tikt lejā pa citu ceļu. Noejam lielu gabalu, bet īsto taku neatrodam, tāpēc lienam lejā pa taisno. Tad ejam atpakaļ uz savu auto un braucam mājās. Tur nomazgājamies, paēdam, pārģērbjamies un dodamies uz Villefranšu svinēt Jāņus.
Svētki sākas pēc astoņiem vakarā ar lielas lāpas aizdedzināšanu. No tās aizdedzina nesamās lāpas un iedod tās bērniem. Tie kopā ar dažiem pieaugušajiem dodas gājienā pa pilsētu. Skats ir diezgan briesmīgs – bērni ir vecumā ap kādiem 10 gadiem. No lāpām pil degošs šķidrums un līst uz bruģa. Viena vecāka dāma krata galvu un saka “dangerous”. Ilgi gaidām lāpnešus atpakaļ. Kad tie ierodas, tiek aizdedzināts ugunskurs.
Braucam skatīties, kas notiek Vernet les Bains. Tur aizbraucam, kad centrālajā laukumā ir jau aizdedzināts ugunskurs un tam apkārt mūzikas pavadībā tiek nestas lāpas. Spēlē ansamblis – sintezators, pūšamais, dzied solists, kurš ir arī svētku vadītājs. Dzied franciski un angliski, cilvēki dejo. Tuvējos restorānos kaut ko dod par brīvu. Paklausāmies nedaudz un dodamies uz savu ciemu.
Filolā ir iekurti pat divi ugunskuri. Viens mazāks, kuram lec pāri bērni. Ārā netālu no ugunskuriem ir iznesti galdi, kuri ir piekrauti ar visādiem ēdamajiem un dzeramajiem. Cilvēku ir apmēram 30-40, pietiekami daudz nelielajam ciematam. Visi jau ir iesiluši un jūtas labi. Nedaudz pavērojam svētkus un tad dodamies gulēt.
