Category: Pārgājieni

Braucam uz Spānijas robežu (Col de Pourtalet). Kādus 3km pirms robežas apstājamies nelielā pieturā ceļa malā un dodamies ceļā. Šur tur redzam mākoņus, bet mums spīd saule. Uzkāpjam līdz ganu būdai Cabane de Peyrelue un gar to līdz kalnu pļavai. Tur ieraugam otru ganu būdu un aiz tās augšā mūsu kalnu.

Pirms to iekarot, nolemjam izmest mazu līkumu. Uzkāpjam pārejā Port View de Salient un tad nedaudz augstāk uz Pic d’Estremere pusi. Nokļūstam vietā, no kuras lieliski var redzēt Spānijas kalnus un Coral de las Mulas, kur mēs bijām pirms dažām dienām.

Dodamies tālāk uz Peyrelue virsotni. Aiz ganu būdas pazaudējam taku un tālāk kāpjam augšā pēc izjūtas. Tas nav grūti, jo kalna nogāze ir viena vienīga pļava. Beigās atrodam savu taku kaut kur pa vidu starp pāreju Port View de Salient un Peyrelue virsotni. Tālāk mūsu taka iet pa kalna kori un Spānijas-Francijas robežu. Redzam atkal spāņu kalnus un ciematus, tālāk ūdenskrātuvi Embalse de Lanuzo un Lanuzo ciemu. Redzam Formigal un kalnu, kurā mēs neuzkāpām. Redzam arī El Portalet ciemu, kurā mēs dzīvojām ceļojuma pirmās dienas.

Pa kalna kori uzkāpjam virsotnē. Visu laiku spīd saule bet pūš auksts vējš. Augšā virsotnē atkal nezkāpēc ir silti. Tur pavadam kādu laiku apbrīnojot apkārtni.

Lejā kāpjam pa citu pusi – pa Ourade ieleju. Tur ganās viena pati aita, gabaliņu tālāk redzam otru – jau pa pusei apēstu, netālu strautā guļ aitas rags. Ilze ierauga fantastisku klinti, kura izskatās pēc guloša suņa.

Pa taku nokāpjam līdz pirmajai ganu būdai un tālāk līdz mašīnai.

Mājās braucot aiz Eaux-Chaudes gani pa šoseju dzen govju baru. Tam tiekam garām bez lielas aizkavēšanās. Kaut gan viena otra govs izdara diezgan bīstamas kustības uz auto pusi.

Ceļamies sešos. Mākoņains, bet cerīgāks, nekā vakar. Braucam uz Spāniju – atkal uz Banos de Panticosa, kur pāris dienas iepriekš sākām gājienu uz Puerto de Marcadou. Pa ceļam līdz Spānijas robežai vēl ir mākoņi, bet tālāk jau ir saulains, tikai diezgan auksts. Kādā spāņu ciematā termometrs rāda 6 grādus. Apstājamies ceļa malā pirms Panticosas – jau pazīstamā vietā. Blakus mašīnai ir apsarmojis jumts.

Neizdodas atrast takas sākumu, bet, izmetot nelielu līkumu pa kalnu, to tomēr atrodam. Ejam pa kalna ēnas pusi. Ir auksts – ēdam sasalušas mellenes. Tikai ap vienpadsmitiem pirmo reizi izejam saulē. Pēc tam dabūjam to atliku likām (sejas atkal sarkanas). Uzkāpjam līdz ezeram Ibone del Brazato. Tālāk pārejot pāri nelielam pauguram ieraugam vēl trīs ezerus – Ibones Altos del Brazato. Pārsvarā ejam pa akmeņainiem laukiem. Uzrāpjamies līdz pārejai Cuello Alto del Brazato. Visbeidzot pa akmeņainu nokalni un kalna kori uzkāpjam virsotnē Pico de Baciasa.

Ļoti interesanti – kāpjot augšā un arī lejā brīžiem pūš ļoti auksts vējš. Bet augšā vēja nav!

Lejā ejot vēl ēdam mellenes – šoreiz jau atsalušas. Ēdam arī avenes.

Mājās braucot iesprūstam pirms Eaux-Chaudes (siltie ūdeņi). Gani pa šoseju dzen lielu aitu baru. Braucam aiz ganāmpulka kādas piecas minūtes (aiz mums rindā brauc vēl vairākas mašīnas). Pēc tam gani māj, lai braucam garām. Braucam arī braši garām – sākumā pa šosejas malu, tad pa nomali, tad pa zāli gar nomali. Bet beigu beigās garām tiekam.

Ārā ir mākoņains, bet ne bezcerīgs. Izvēlamies maršrutu, kurš no netālu esošā slēpošanas kūrorta Gourette iet uz Spānijas robežu un Sanctus virsotni (Pic Sanctus).

Gourette bijām arī pagājušajā gadā. Šogad redzam gandrīz to pašu – pilsētiņa ir kā izmirusi, jo sezona vēl nav sākusies.

Deviņos sākam kāpt uz Anglas ezeru. Laiks ir mainīgs – te esam pilnīgā miglā, bet pēc brīža jau spīd saule. Un tad atkal migla. Pa ceļam uz Anglas ezeru apskatam vecas dzelzs rūdas raktuves. Tur gan ir tikai vecas sliedes un vagonete. Tur ieraugam arī divas lielas maitu lijas – esam tām nepatīkami tuvu.

Kad uzrāpjamies pie Anglas ezera, to gandrīz nevar ieraudzīt. Bet pēc pāris minūtēm jau ieraugam visu ezeru – ļoti skaistu, starp citu.

No Anglas ezera ejam uz augšu gar vēl diviem ezeriem – Uzious un Lavedan. Tie arī ir ne mazāk skaisti un arī ir redzami tikai brīžiem, kad tos neaizsedz migla.

No Lavedan ezera uzkāpjam Uzious pārejā (Col d’Uzious), pēc tam pa akmeņainu un stāvu taku kāpjam augšā Sanctus virsotnē. Sākumā laiks ir tīri labs – spīd saule, lejā mākoņi, skaisti skati. Bet pēc tam pamazām mākoņi atnāk arī pie mums. Pirms pašas virsotnes mums tieši virs galvām sāk riņķot divas maitu lijas. Tās lido tik zemu, ka skaidri redzu, kā tās klana galvas un mūs nopēta. Droši vien, ka novērtē, vai esam ēdami :-(. Cenšamies izskatīties pēc iespējas negaršīgi.

Lejā no virsotnes līdz Uzious ezeram kāpjam pa to pašu ceļu. Bet tālāk nolemjam iet pa citu ieleju. Sākumā taka ir laba, bet pēc tam kļūst aizvien stāvāka. Turamies pie ķēdēm, pēc tam lienam uz leju gar resnu ūdensvada cauruli. Pēc brīža nokļūstam vietā, kur tālāk kalns vienkārši iet vertikāli lejā. Ilze atver maršruta aprakstu un izlasa, ka ir jāiet pa šķirbu starp cauruli un klinti. Izrādās, ka to arī izdodas realizēt un tiekam lejā.

Ceļamies 6.30. Braucam uz Fabreges ezeru. Pie ezera sākas trosu dzelzceļš, kurš ved uz Petit train de Artouste (mazo Artoustes vilcienu). Tas it kā esot Eiropā visaugstāk kalnos esošais dzelzceļš. Bet mūsu plāns ir kāpt no Fabreges ezera 1600m uz Saint Lurien virsotni un tad lejā uz Artoustes ezeru (tur beidzas vilciena maršruts), bet pēc tam atpakaļ ar vilcienu.

Noliekam mašīnu pie trosu dzelzceļa sākuma un ejam gar ezeru atpakaļ līdz takas sākumam. To atrodam pēc kāda kilometra. Ap 9iem sākam kāpt no 1200mvjl augstuma. Taka iet stāvus augšā pa priežu mežu, kurš beidzas apmēram 1600mvjl augstumā. Tālāk ejam pa ganībām līdz ezeram, kura krastos ganās govis. Govis redzam ne tikai pie ezera, bet arī visneiedomājamākajās vietās augstāk kalnos. Izskatās ļoti pastorāli 🙂

Turpat mētājas arī daži govju skeleti un viens pa pusei apēsts lops – bet tas izskatās dabīgi. Droši vien, ka vienai otrai govij gadās kļūdīties un nokrist no kādas klints.

Uzkāpjam līdz Lurien ezeram (Lac du Lurien) un pārejai (2250mvjl). Atpūšamies un tālāk pa akmeņainu un klinšainu taku rāpjamies uz Lurien virsotni. Vairākās vietās ir jārāpjas ar visām četrām. Pēdējo gabalu līdz virsotnei ir jāiet pa kalna kori (viegls gabals – tā saka ceļvedis, bet ne visi tam piekrīt 🙂 ). Tomēr līdz augšai tiekam un nenožēlojam. Ļoti skaists skats uz Artouste un citiem ezeriem un apkārtējiem kalniem.

Paēdam un tad ejam atpakaļ uz Lurien pāreju. No pārejas ejam uz Artouste ezeru. No augšas tas likās turpat blakus, bet no pārejas ir jāiet vismaz stunda. Beigās ejam strauji, lai paspētu uz vilcienu 4.15.

Kamēr kāpjam lejā no Lurien, kalnu virsotnes ietinas mākoņos. Kad sākam braukt, mākoņi ir mūs noķēruši. Pūš vējš un ir auksti.

Nobraucam ar trosu dzelzceļu pie Fabreges ezera – tur ir siltāks. Kafejnīcā paņemam kafiju, tēju un kūciņas – ābolu un melleņu. Ļoti garšīgi.