Category: Pārgājieni

Laiks no rīta ir nomācies, tāpēc braucam atkal uz Spāniju. Kā parasti Bielsas tuneļa Spānijas galā mūs sagaida zilas debesis un saule. Braucam līdz Escalonai, tad nogriežamies uz rietumiem un braucam uz Aņisklo (Anisclo) kanjonu. Pa kanjonu braucam kādus 10km pa ļoti šauru un līkumotu ceļu – pa kreisi stāva klinšu siena, pa labi aizā tek skaistā upe (Rio Bellos). Ar grūtībām izmaināmies ar dažām pretī braucošajām mašīnām (aizbraukuši līdz galam atklājam, ka patiesībā pretējā virzienā braukt nedrīkst). Noliekam auto un tālāk ejam pa kanjonu ar kājām. Laiks  ir karsts, labi ka taka pārsvarā iet pa biezu mežu un saule mums tiek klāt reti. Upe ir pilna krācēm un ūdenskritumiem. Visu laiku ejam gar stāvām klinšu sienām. Pēc četrām stundām nokļūstam līdz aizas galam un ieraugam skaistus kalnus (cirku). Varētu pa kādām pāris stundām tikt augšā. Bet laika un spēka vairs nav. Pēc īsas svārstīšanās dodamies atpakaļ. Pie mašīnas tiekam ap septiņiem vakarā – esam gājuši astoņas stundas.

Atpakaļ braucam pa citu ceļu. Tas līku loču iet kalnā. Ļoti skaists skats uz apkārtējiem kalniem, vairākas reizes apstājamies un fotografējam. Tad braucam atpakaļ uz Franciju. Izbraucot cauri Bielsas tunelim nokļūstam atpakaļ Francijas klimatā – ir pamatīga migla.

Braucam uz Spāniju – uz Bielsu, tad pagriežamies uz ziemeļrietumiem un braucam uz augšu pa Pinetas ieleju – apmēram 14km līdz Paradoras stāvvietai. Laiks ir saulains un karsts. Izvēlamies maršrutu, kurš ved uz Pinetas balkonu (droši vien kalna nosaukums) un ezeru. Sākumā ejam pa ceļu, tad nogriežamies pa kalnu taku. Visapkārt var redzēt skaistus ūdenskritumus. Strauti graužas cauri sniega kalniem un kausē tos no apakšas. Strauti un upītes ir ūdens pārpilni – esam drīz spiesti atteikties no tālākas iešanas, jo taka beidzas pie straujas upes. Upes malā ir kaut kādi ķēdes gali, bet doma kuģot uz dibena lejā pa straujās upītes gultni neliekas vilinoša.

Tomēr negribam vēl padoties, sameklējam citu taku un dodamies uz augšu pa to cauri zemam priežu mežam. Tiekam līdz skaistai smilšakmens pārkarei. Bet tālāk ir sniega pilna aiza, zem kuras tek upīte. Neriskējam sniegu izmantot par tiltu un dodamies atpakaļceļā.

Nokāpuši lejā līdz ceļam, ejam pa to vēl gabalu prom no stāvvietas. Tiekam līdz skaistam tiltiņam kuram gandrīz virsū no augšas gāžas ūdenskritums. Tiltiņš visu laiku ir it kā zem dušas. Karstajā laikā tas nemaz nav nepatīkami. Vēl ejam gabalu uz priekšu līdz nokļūstam līdz skaista kalnu cirka pakājei.

Atpakaļceļā apstājamies Bielsā un nedaudz to apskatam. Mājas lielākoties jaunas, bet uzceltas kā vecos laikos – šauras ieliņas, akmens mūri utml. Tūristu pievilināšanai. Iebāžam arī degunu Bielsas baznīcā – tā ir diezgan liela priekš nelielā ciematiņa.

Iebraukuši Francijā nokļūstam aitu bara vidū, kuras ir izdomājušas šķērsot šoseju. Ļoti lēni un uzmanīgi tiekam cauri.

Atkal braucam pāri Peyresade pārejai, šoreiz pabraucam garām pagriezienam uz Oõ ezeru – gar Bagneres de Luchon uz ieleju Valee du Lis. Aizbraucam līdz galam pa šoseju un noliekam auto lielā stāvvietā. Pa ceļam pārsvarā ir migla. Arī ceļa sākumposmā laiks ir nomācies un mitrs. Kāpjam uz augšu pa mežainu taku. Pamazām laiks noskaidrojas un paliek karstāks. Apskatam vairākus skaistus ūdenskritumus – Cascade d’Enfer (elles kaskāde), Goufre d’Enfer (elles grope). Ieraugam ļoti skaistu salamandru, kuru Ilze ilgi fotografē. Visbeidzot nonākam līdz vietai, kur elles upīte Rue d’Enfer iet cauri ļoti šaurai aizai. Tālāk nevaram tikt, upīte aizņem visu aizu. Izpeldos upītē – ūdens ir auksts, bet tas kolosāli atsvaidzina.

Atpakaļceļā iebraucam Bagneres de Luchon centrā. Vienā veikalā pārdevēja apjautājas, no kurienes mēs esam. Kad pasakam no Lavijas, viņa zinoši māj ar galvu un izstāsta, ka pie viņiem viena latviete strādā. Arī te mūsējie jau priekšā 😉

Vakarā pirms gulēt iešanas vēl izejam nelielā pastaigā uz ciematiņu ar skaistu nosaukumu Vieille Aure.

Braucam uz ezeru ar interesantu nosaukumu – Ō (franciski raksta Oõ). Lai tur nokļūtu jābrauc pāri pārejai Col de Peyresurde uz ieleju Valee de Astau. Izbraucam cauri Oõ ciemam (ceļa zīme izskatās amizanti) un pa pilnīgi svaigi uzklātu šosejas segumu aizbraucam uz Oõ ezera stāvvietu. Viss liecina, ka šo vietu tūristi ir iecienījuši.

No stāvvietas vispirms kāpjam augšā uz ezeru. Ezera otrā krastā ir redzams skaists ūdenskritums. Mēs dodamies pa labi koptu taku gar ezera malu uz nākamajiem ezeriem – Lac Espingo, Lac Saussat un Lac Portillon (pēdējais ir mūsu galamērķis). Jo augstāk kāpjam, jo vairāk sniega. Viens pāris pirms mums iešanai izmanto dzelkšņus. Mēs iztiekam tāpat – liekam kājas skujiņā. Pie Portillon ezera strauji sāk pasliktināties laiks, savelkas mākoņi. Kāpjam lejā cauri mākoņiem, brīžiem pilina lietus. Mājup braucot pēc Peyresurde pārejas iekuļamies miglā.

Vakarā aizejam St. Lary Soulan uz svētā Jāņa svētkiem. Svētki notiek centrālajā autostāvvietā. Šim nolūkam vienā autostāvvietas galā ir uzcelta skatuve, stāvvietas vidū ir nobērta bieza smilšu kārta un uz tās ir uzbūvēts kādu 3 metrus augsts ugunskurs. Ugunskurs, protams, ir norobežots ar margām. Gar autostāvvietas vienu malu tek upīte. Publika stāv pie vai sēž uz akmens margām, kas norobežo upīti no stāvvietas. Pārsvarā publika ir pusmūža gados. Visi jūtas ļoti labi. Uz skatuves sāk spēlēt ansamblis (akordeons, trompete, ģitāra, sintezators un bungas). Dzied spāniski un franciski. Publika nekavējas un metas dejot. Arī mēs uzdejojam pāris polkas un valšus.

Pēc desmitiem sākas rosība pie ugunskura. Pāris svarīgi vīri atnāk ar pudelēm un sāk aplaistīt ugunskuru (laikam ar degmaisījumu). Tad no vairākām pusēm to aizdedzina. Ugunskurs deg vareni – tas kādu laiku ir svētku uzmanības centrā. Tomēr jau pēc pusstundas vai stundas visi atgriežas pie dejām.

Pārgājienu sākam no Oredona ezera stāvvietas. Turpat netālu skraida murkšķi. Pusdesmitos sākam iet uz ezeru Lac d’Aubert. No ezera paveras skaists skats uz sniegiem klātajiem kalniem. Ezeram garām tiekam ejot pāri aizsprostam. Tālāk pārsvarā pa sniegu dodamies uz augšu uz pāreju – Pas de Gat (2465m). Sniegs vietām ir biezs, bet viltīgs. Sevišķi pie akmeņiem tas mēdz būt no apakšas izkusis. Vienā vietā Ilze iebrūk sniegā gandrīz līdz jostas vietai. Kad izvelku viņu ārā, redzam, ka apakšā ir tukšums un zem tā tek strautiņš. Pārejā ir skaists skats uz citu ezeru Lac de Cap Long. Uz otru pusi var labi redzēt Pic du Midi de Bigorre un observatoriju.

Mēģinām tālāk kāpt uz virsotni (Pic de Heche Castet). Jāiet pa šauru kalnu muguru un sniegu. Diezgan bīstami izskatās. Es tieku apmēram līdz pusei, tālāk izskatās vēl sliktāk. Brienam pa dziļo sniegu atpakaļ lejā.

Atpakaļ braucot pirms paša St. Lary Soulan nogriežamies uz Tramezaigues ciemu. Šaurajā meža ceļā dabūjam apstāties, jo šķērsām ceļam ir nostājies traktors un velk ārā no gravas kaut kādus kokus. Traktorā neviena nav un mēs satrūkstamies, kad tas pēkšņi sāk braukt uz mūsu pusi. Izrādās, ka viens no strādniekiem to vada no ārpuses ar pulti.

Tramezaigues ir burvīgs mazs ciematiņš ar akmens baznīcu paugura galā. Ieraudzījis mūs, pa šauro ielu uz mājām mūk mazs kaķēns. Lielajā satraukumā tas netrāpa spraugā starp notekcauruli un sienu, bet trāpa tieši notekcaurulē. Tas tomēr netraucē to veikli iemukt pagalmā.

Apskatījuši ciematu braucam dziļāk Rioumajou ielejā. Tomēr necik tālu netiekam, jo ceļš pamazām kļūst arvien akmeņaināks – džipa mums diemžēl nav.