Izvācamies no viesnīcas un braucam uz Bois Artigue ezeru. Tur notiek kaut kādi tīrīšanas darbi – ezers ir tukšs un pa ezera gultni braukā nopietna izmēra traktors. Pēc tam garu gabalu ejam slīpi augšā pa mežaina kalna nogāzi un Gentian plato uz Lac d’Ayous ezeru, Ayous pāreju un virsotni (Pic de Ayous). 13:45 esam augšā virsotnē. Skats brīnišķīgs – lejā redzami daudzi ezeri, visapkārt sarkanīgas klintis.
Kad esam izpriecājušies par skaisto skatu, dodamies lejā cauri pļavai, kura ir kā piebērta milzīgiem klints bluķiem, nākamo ezeru – Lac de Balaitous. Tur paēdam un garām lielam aitu baram dodamies uz stāvvietu. Galā esam 17:50. Padzeram tēju un braucam uz mūsu otro naktsmītni – Le Cot.
Pēdējos 5 km braucam pa šauru ceļu cauri kukurūzas laukiem. Domājam jau, ka esam apmaldījušies, kad labajā pusē ieraugam norādi. Nogriežamies gandrīz stāvus uz leju un iebraucam pa šauru spraugu starp divām akmens mājām grantētā pagalmā. Turpat aiz sētas ir govju ganāmpulks, tālāk meži un kalni. Mūs sagaida saimniece Patrīcija un divi miniatūri sunīši – Napoleons un Ta-ta-vinne. Otrā suņa vārds nozīmē kādu nomaļu vietu Alžīrijā (sūtīt kādu uz Ta-ta-vinne nozīmē sūtīt tālu prom, Alžīrija acīmredzot ir saimnieces vīra Patrika dzimtā puse). Saimniece izrāda savu garšvielu dārzu un māju. Pirmajā stāvā ir viena liela telpa ar milzīgu kamīnu. Mūsu istaba ir otrajā stāvā – tā izskatās vairāk pēc senlietu muzeja vai varbūt aristokrātu guļamistabas. Mūsu galvenās rūpes ir lai mūsu mantas nenoklīstu starp daudzajām sedziņām, salvetītēm, groziņiem un citiem niekiem. Saimniece izrāda mums arī savu bibliotēku, kur plaukti līdz pat griestiem ir pārpildīti ar vērtīgām un noteikti dārgām grāmatām.
Iekārtojamies un izejam pasēdēt garšvielu dārzā. Izstaigājam dārzu, baudām visdažādākās smaržas un skaisto ainavu.
