Miglains. Ejam pa taku no Cauterets uz Lac d’Estom. Taka iet zig-zag uz augšu. Mitrs un mākoņains. Ejam cauri govju un zirgu ganībām gar kalnu upīti Gave de Loutor. Pēc divpadsmitiem esam augšā pie ezera, to miglas dēļ gandrīz nevar redzēt.
Augšā iekožam, pa to laiku migla nedaudz izklīst un redzam gan ezeru gan arī kalnus apkārt. Ejot lejā redzam, ka tie daži lopiņi, ko redzējām miglā kāpjot augšā, patiesībā ir daļa no liela ganāmpulka. Noejam līdz Loutor ūdenskritumam un Raillerre. Atkal velkas mākoņi.
Nopērkam Ilzei zābakus. Pārdevēja ir bijusī sportiste – slēpotāja, iemāca, kā jāsien zābaki (uzvelk zābaku, divas reizes uzsit ar papēdi pa grīdu, tad savelk auklas tā un šitā). Pārdevēja saka, ka rīt 1500m augstumā būs sniegs. Arī vakarā ziņās saka to pašu – kalnos tātad sniegs ir noteiktā augstumā :).
Ceļamies septiņos – pa istabiņas logu redzam kalnus, mākoņu nav, spīd saule. Saprotam, ka šodien ir īstais laiks priekš Breche de Roland (Rolanda plaisa). Braucam uz Gavernie ciematu, tam pabraucam garām un dodamies uz pāreju Col de Tentes. 9:40 sākam iet uz Breche de Roland. Sākumā pa vecu, vairs neizmantotu ceļu (tas ir redzams pēc klints bluķiem ik pa gabalam uz ceļa). Pēc tam pa taku dodamies uz kalnu māju Refuge de Roland. Pa ceļam satiekam un fotografējam murkšķi, kuram nav lielu iebildumu. Kāpjot uz augšu gar strautu ir jāturas pie ķēdēm.
No Refuge de Roland jau var redzēt milzīgo robu klinšu grēdā, kuru saskaņā ar leģendu ar savu zobenu izcirtis bruņinieks Rolands. Robs ir vairākus desmitus metru dziļš un plats. Ejam pa ledāju, tad pa stāvu akmeņainu taku augšā un 12:20 esam tur. Aiz muguras Francija, priekšā Spānija, pa kreisi un pa labi augstas klinšu sienas, virs galvas saule. Kolosāli!
Braucam uz Gavernie, pa ceļam uz auto stāvvietu redzu ceļa malā vientuļu ēzelīti. Apstādinu mašīnu un eju to paglaudīt, bet kad nāku atpakaļ uz mašīnu, dzirdu aiz sevis skaļu bļāvienu. Ēzelis man seko ar acīmredzamu vēlēšanos pārmācīt mani par to, ka neesmu viņu pacienājis :). Negribu ar viņu to pārspriest, tāpēc taisu durvis ciet un braucam tālāk.
Noliekam auto stāvvietā un dodamies cauri ciematam uz slaveno Cirque de Gavernie. Kalnu grēda tiešām veido kaut ko līdzīgu cirkam, ar ūdenskritumu, kurš sākas pašā grēdas augšā, pa klinšu sienu lejup krīt arī daudzas sīkas ūdens straumītes. Kamēr mēs tuvojamies klinšu sienai, savelkas mākoņi un pārklāj cirku no augšas. Tā tam tagad ir ne tikai sienas, bet arī jumts. Ļoti iespaidīgs skats, ko steidzam iedabūt savā fotoaparātā.
Ejam uz pāreju Col d’Ilheu. Migla. Atpakaļceļā ēdam kazenes. Nokāpuši stāvlaukumā apsēžamies pie atpūtas vietā ierīkota galda un ņemam ārā savus ēdamos. Par mūsu pusdienām ļoti interesējas vietējais zirgs. Atnāk un skatās, pēc tam bez ceremonijām ņem ciet plastmasas maisu ar maizītēm. Glābjamies bēgot (maizītes gan neatdodam).
Braucam uz pāreju Col d’Aubisque. Pamazām sāk vilkties migla – jo augstāk braucam, jo migla biezāka. Apstājamies pārejā un dodamies uz virsotni Soum de Grum. Ejam pa taku, migla ir tik bieza, ka var redzēt tikai pāris metrus. Sabīstamies, kad no miglas pēkšņi iznirst zirgs. Aizkļūstam līdz virsotnei, bet neko daudz redzēt nav iespējams. Nokļūstam atpakaļ pie sava auto un braucam no pārejas lejā – ar otro ātrumu un visiem miglas lukturiem. Migla ir tik bieza, ka vienīgais, ko var redzēt ir baltā ceļa vidus strīpa. Cenšos turēties pie tās un tā palēnām nobraucam lejā.
Braucam cauri Cauterets uz netālo Raillere ciematu. No turienes sākas skaista taka, kura gar kalnu upi iet uz augšu uz tūristu iecienīto Pont d’Espagne tiltu (Spānijas tiltu). Kāpjam pusotru stundu pa stāvu akmeņainu taku gar upi, kura nemitīgi veido lielākus vai mazākus ūdenskritumus. Pamazām paliek miklāks. Brīžiem liekas, ka līst, bet it kā tomēr nē. Tomēr drēbes pamazām paliek mitras. Pie Pont d’Espagne ir maksas autostāvvieta 1200 automašīnām – visai iespaidīga liecība vietas nozīmīgumam tūristu acīs. Apskatam un safotografējam tiltu, tad pa to pašu taku dodamies lejā. Pa ceļam uz takas satiekam kalnu kazu (franciski Isard).
Braucam uz Cauterets – nelielu kalnu pilsētiņu 900mvjl. Iekārtojamies tūrisma mītnē pilsētiņas centrā. Pēc izskata un komforta viesnīca – vienīgi pašiem ir sava virtuve ar traukiem un citu nepieciešamo, pašiem ir jāiznes miskaste un aiz sevis jāsakopj. Nedēļa mītnē mums maksā Eur190. Ejam apskatīt pilsētiņu, nedaudz līst. Vakarā ēdam ravioli un dzeram sidru.
Astoņos kamīna sildīti ēdam brokastis. Esam vieni pie solīda apaļā galda. Saimniece pati apkalpo – mājās gatavots jogurts un dažādi ievārījumi, mandeles, rieksti, plūmes, viss ļoti garšīgs. Napoleons un Ta-ta-vinne ļoti izteiksmīgi diedelē gardumus. Kad iedodam, saimniece smalkjūtīgi ieminas, ka labāk nevajag – sunīšiem jau tā esot liekā svara problēmas.
Atvadāmies no viesmīlīgajiem saimniekiem un braucam uz Artouste. Automašīnu stāvvietā dažas vietas ir aizņemtas ar ēzelīšiem (nolikti stāvvietā?). Braucam augšā ar gaisa tramvaju. Ir silts un saulains. Vienpadsmitos iekāpjam vilcieniņā un tas gar kalnu dodas uz ezeru Lac d’Artouste. Braucam stundu un priecājamies par skaistajiem skatiem visapkārt (un dažreiz arī tieši uz leju 🙂 ). Dodamies pa akmens kāpnēm uz ezeru. Ezeru gan ieraugām tikai kad esam augšā, jo to skatam aizsedz augsts dambis. Tālāk gar ielejas pretējās puses kalna malu dodamies uz ezeriem ar nosaukumu Lacs de Carlou.
Akmeņainā taka iet gar kalna malu te lejup, te augšup, līdz beidzot sāk iet strauji uz augšu un mēs ieraugam vienu un tad arī otru ezeru. Atpūšamies un kāpjam lejā uz vilcienu.
