Braucam uz Pas de la Case, tas jau ir Andorā, uz robežas ir dokumentu pārbaude, atkal skaidrojam, ka esam no LV, ne LT.
Pas de la Case pie pacēlājiem atstājam mašīnu un rušinām uz augšu. (Eh, ja ziedētu rododendri 😀, šodien jāiztiek ar zilenēm).
Taciņa iet te pa Fr. pusi, te pa Andoru. Virsotnē (Pic Nègre d’Envalira) ir tieši uz robežas, turpat mazliet tālāk ir arī Spānija.
Atpakaļ nākot nokāpjam arī pie ezeriņa Étang de Font Nègre. Tad Estany Nègre de les Passaderes. Aiz ezera Spānijas kalni.
Priekšpusdienā aizstaigājam no naktsmītnes līdz blakus miestam Egat (un atpakaļ).
Pēcpusdienā – karstie avoti un ciematiņa Dorres apskate.
Saule kaut kā negribēja lēkt.
Ejam gar Bouillouse ezeru un tad mēģinām atrast vietu, kur ir jākāpj uz Peric virsotni (2810m). Saprotam, ka 1. atrastā taciņa nebūs mums gluži kāpjama, atrodam nākošo, kura iet vispirms uz Peric pāreju, tad uz virsotni. Vējš ir kļuvis krietni stiprāks un dīvaini gaudo. Aizvējā mums nesanāk, bet no kalna nost arī gluži nepūš. Dažās brāzmas jau ir nepatīkamas.
No pārejas ir diezgan stāvs un birstošs kāpiens, vietām jāizlīdzas ar visām četrām. Lēnām augšā tiekam. Arī šim kalnam ir 2 virsotnes, starp kurām ir sakrauta no vēja aizsargājoša akmeņu sētiņa. Lai arī ir mazliet dūmakains, skati ir skaisti, gan uz tuvākiem un tālākiem ezeriem, gan Pic Carlit, gan Arjēžu.
Atpakaļ ejam gar Estany de la Llosa un Bouillouse ezeru. Iznāca 22+ km ar 1350m augstuma starpību.
Šodien sākam iet 5km no “mājas”, no slēpošanas vietas -Pam pārejas (Col de Pam). Ejam gar 4 ezeriņiem līdz Lac de Bouillouse. Atpakaļ – pa citu ceļu, tad pa slēpošanas trasi uz augšu. Iznāca briļļu formas treks.
Pēcpusdienā aizbraucām uz Spānijas anklāvu Francijā – Llivia. Tur ir maza feina vecpilsēta ar baznīcu, augstāk paugurā bijusi pils. Pašreiz ir apm. atzīmēta pils formā un nostiprinātas drupas.
Braucam ar dzelteno vilcieniņu no Font-Romeu uz Villefranche-de-Conflent.
Braucien ilgst 1h40, pa vidu gan iznāk pauzītes, jo ir jāsagaida pretim braucošais vilciens. Samainīties var tikai dažās stacijās. Dažreiz gan šķiet, ka pauzītēs abu vilcienu vadītāji vēl paspēj arī kafiju iedzert. Turpceļā iznāk braukt uz leju (1593m – 427m).
Brauciens ir pār daudziem skaistiem tiltiņiem (kurus labāk var redzēt kkur no malas, no apakšas) un caurdaudziem tuneļiem, vairākās vietās dzelzceļš šķērso šoseju, tad nu arī mašīnas gaida visās pauzītēs.
Villefranche-de-Conflent ir maza pilsētiņa ( tagad pilnz ar tūristiem), interesanta ar to, ka augstāk kalnā virs pilsētas atrodas 17. gs Vobana (Vauban) projektētais cietoksnis (tagad to sauc Fort Liberia). Cietoksnim ir daudzstūra forma, viss ir aprēķināts, lai cietoksnis būtu grūtāk iekārojams, lai nav “aklo punktu”, utt. Cietoksni ar pilsētiņu savieno pilnīgi taisns tunelis ( rakstīts, ka 734 pakāpieni, sagrupēti par apm. 25-iem, tad pāris soļi un atkal pakāpieni), uzkāpt nebija viegli 🙂 . Cietoksnī bijusi milzīga maizes krāsns, kur cepa maizi armijniekiem, ir arī sava kapella. Cietoksnis Luija 14. laikā kalpojis arī kā cietums. Vienu reizi cietoksnis esot ieņemts, (Pireneju kara laikā) spāņu karaspēks uzvilka lielgabalus virs forta un tā sašāva.
Atpakaļ arī braucam ar dzelteno vilcieniņu, tikai nu jau pret kalnu.