No rīta Leskuna ir mākonī. Nolemjam braukt uz Spāniju meklēt sauli. Variantu ar gājienu Francijas pusē pie Somportas tuneļa atmetam, jo tur kalni ir mākoņu pārklāti. Braucam iekšā tunelī un otrā galā izbraucam ārā saulē – neviena mākonīša. Braucam līdz Villanua, pēc tam griežamies uz rietumiem un pa šauru līkumotu kalnu ceļu aizbraucam uz Aisu. Tālāk griežamies uz Francijas pusi un aizbraucam pa ceļu līdz galam – līdz El Riguelo stāvvietai. Tur mūsu nolūkotajā vietā auto novietojam tikai ar otro piegājienu – teļš ceļa vidū pusdieno un viņa mamma negrasās iet malā. Noliekam tomēr auto un dodamies ceļā.
Sākumā ejam pa betonētu taku, tad nokļūstam līdz ganu būdai, šķērsojam strautu un jau pa stāvāku taku dodamies uz vietu, kura ceļvedī spāņu angļu valodā bija raksturota kā nelīdzena karstiska virsma (uneven carstic terrain). Virsma tiešām bija nelīdzena – šķirbainas klintis un klinšu bluķi, caur kuriem lauzāmies droši vien kādu stundu. Pēc tam atlika tikai tāds nieks, kā kādus pāris simtus metru uzrāpties Aspe virsotnē. Tur mūs gaidīja diezgan stāva akmeņaina taka un ļoti spēcīgs vējš. Virsotnē pavadījām kādu pusstundu lai atpūstos un fotografētu. Uz dienvidiem, rietumiem un austrumiem saules apspīdētus Spānijas kalnus. Uz ziemeļiem mākoņus virs Francijas kalniem. Mākoņi droši vien ir aizķērušies Leskunas ciematā 🙂
Kārtīgi visu apskatījuši rāpjamies lejā.