Dodamies uz vulkānu pa austrumu taku. Ceļamies pirms 6, kamēr aizbraucam, stāvvietā jau kaudze mašīnu priekšā, tomēr noliekamies diezgan labā vietā. No sākuma pa taku uz leju, uz ieleju, kura pilna ar lavu, un kurai galā uzbērts dambis. Tad sākam gar lavas straumi kāpt kalnā. No vienas puses silda saule, no otras – vulkāns. Labi, ka vējš galvenokārt no mugurpuses. Vistuvāk vulkānam var pielidot ar helikopteri, tie laidelējas nepārtraukti un nosēdina tūristus kalna galā, kur citādi vairs klāt tikt nevar.
Lēnām pa korēm virzāmies tuvāk, cik nu tas ir iespējams. Lielākā daļa skatītāju ir sasēdušies Langihryggur kalna virsotnē. Visi cenšas kaut mazliet noslēpties no vēja. Mums ir plāns uzkāpt vēl nākošajā kalnā, bet tas izdodas tikai daļēji, jo vējš ir pārāk stiprs un no sāniem. Vienkārši pūš prom. No citas puses puskalnā atrodam labu skatāmvietu. Atpakaļ ejam pa zemāku taku, bet pretvējš ir tik un tā. Pēc gājiena jūtamies nopelnījuši siļķi ar kartupelīšiem (fish & chips) mums jau pazīstamā Grindavikas ēstuvītē.