Malagas lidostā nolaižamies vienpadsmitos no rīta. Paņemam savu auto (jūras zilu Renault capture) un braucam uz savu māju Almohiā 30km uz ziemeļiem. Sākumā pa autostrādi, tad pa kalnu ceļiem. Almohia iznirst mūsu priekšā pēc kāda pagrieziena. Apstājamies lai to apskatītu no attāluma. Pilsēta tiešām ir balta.
Braucam pa pilsētiņas šaurajām un stāvajām ieliņām uz savu Casa Rural, bet drīz vien saprotam, ka tas nebija pareizais lēmums. Mājas saimnieku teiktais, ka pilsētiņa šajā gadalaikā ir klusa un ar mašīnas novietošanu nebūs problēmu, izrādās nedaudz pārspīlēts. Tiem, kuri visu mūžu nedzīvo šādās veclaiku kalnu pilsētiņās, radās problēmas ne tikai ar mašīnas nolikšanu, bet arī ar mašīnas gabarītiem piemērotu spraugu atrašanu starp akmens mājām, auto, kaķiem un citiem priekšmetiem. Beigu galā noliekam auto kādā puslegālā pleķītī ne pārāk tālu no mērķa. Turpmāk atstājam braucamo stāvvietā pilsētiņas malā un dodamies uz māju veselīgā pastaigā (kas gan vairāk atgādina kāpšanu pa kāpnēm 🙂 ).
Mūsu mājvieta ir burvīga. No ārpuses neliela akmens ēka iespiesta starp citām, bet iekšā ir viss ērtai dzīvošanai. Pirmajā stāvā neliela viesistaba, virtuve, vannas istaba un terasīte (skatu gan aizsedz ziediem apaugusi klints siena). Otrajā stāvā guļamistaba ar klinti vienas sienas vietā, kā arī bērnistaba vismaz trim vietām.
Iekārtojamies un tad pa līkumainiem celiņiem aizbraucam turpat blakus Almohijai mazliet iemēģināt reljefu. Gājiens ir uz Casasolas ūdenskrātuvi (Embalse de Casasola). Sākumā ejam cauri olīvu dārzam, tad jau pa kalnu takām – slīd (birst ) un durās 🙂 . Galā iepriecinām sevi ar mazu peldi Casasolas ūdenskrātuvē kopā ar lēkājošām zivīm. Atpakaļceļā atrodam, kur nokāpt līdz Charco del Infierno (jebšu Elles peļķei), kur Kampaniļjas upe (Rio Campanillas) ir klintīs izgrauzusi dažādus dīvainus veidojumus.
