Braucam uz Posada de Valdeon. No turienes mēģināsim tikt augšā 2400m augstajā Tore Beremejo (viena no Rietumu masīva augstākajām virsotnēm). Izbraucam agri – pilnīgā tumsā zem zvaigžņotām debesīm.
Sākam iet 9.10. Ar īstās takas atrašanu neveicas. Uzkāpjam kādu gabalu, tad kāpjam atpakaļ un ciematā nopērkam sīkāku karti. Pat ar visu smalko karti īsto taku pazaudējam (tā bija aizaugusi) un ilgi cīnāmies vienā pakalnā – laužamies cauri visādiem krūmiem (arī dzelkšņainiem). Tur zaudējam vismaz stundu. Beidzot atrodam savu taku un sākam pa to kāpt augšā pa birstošiem akmeņiem uz spraugu klinšu sienā, kura paceļas virs Posada de Valdeon. No pilsētiņas spraugu redzēt nevar – kreisā klinšu sienas daļa ir kādus simt metrus priekšā labajai. Tiekam aiz kreisās daļas un gar tās aizmuguri pa klinšainu un akmeņainu taku uzrāpjamies Pambučo pārejā (Colado de Pambucho). Pa ceļam redzam savvaļas kazu pāri. Atpūšamies nedaudz un pa turpinām iet uz augšu uz apmēram 2000mvjl augstumā esošo Zaļo pāreju (Colado de Verde). Pēc ilgās kāpšanas pa klintīm un akmeņiem Zaļā pāreja patiešām ir pārsteigums – tā ir zaļš ar zāli apaudzis valnis klinšu vidū. No pārejas ir lielisks skats uz rietumiem.
Pulkstenis jau ir četri. Saule karsē, spēka vairs nav un laika arī. Bet līdz Torre de Beremejo vēl ir tālu. Nolemjam kāpt lejā. Lielu daļu no lejupceļa ejam pa kalna ēnu – tas dod atpūtu no karstās saules. Lejā nogājuši atrodam lauku ceļu – to pašu, pa kuru no rīta sākām iet. Ejam pa krāšņiem augiem bagāto kalna nogāzi, plūcam rožu augļus un graužam.
Braucot atpakaļ uz Potes uz ceļa iztraucējam stirnu pāri, tās bez lieka satraukuma ieskrien pāris metrus mežā un tālāk nemūk. Kad tiekam pāri San Glorio pārejai, sāk strauji tumst un Framā atgriežamies pilnīgā tumsā zem zvaigžņotām debesīm.