Braucam gabaliņu uz leju gar Basse-Terre rietumu krastu līdz Baille-Argent. No turienes ejam pakalnu pastaigā – Piton de Belle Hôtesse (777m), gîte Belle Hôtesse, Piton Gand Fond, Piton Baille Argent. Tas ir neliels gabaliņš no maršruta, kurš pa korītēm iet pāri visai salai. Maršruts nav cilpa, bet izrēķinām, ka no finiša uz startu varēsim aiziet. Sākumā kāpjam uz augšu, ir stāvi, bet nav pārāk grūti. Mežā ir ēnains.
Un tad sākas nokāpiens – ļoti stāvs un ļoti dubļains. Sākumā ejam ļoti droši, bet kādā brīdī Ilze zibenīgi atrodas dubļos. Tālāk jau ejam uzmanīgāk. Ejam pa korītēm, dažbrīd ļoti šaurām. Pa ceļam ir kalnu mājiņa (neapdzīvotā), pēc tās takas sadalās – mūsējā vietām ir diezgan aizaugusi. Šķiet, ka kaut ko var sākt saprast no kādreiz dzirdētiem stāstiem par papardēm 🙂. 3 pauguriņi un 3 nokāpieni. Esam mēreni dubļaini. Beigās vēl jāšķērso upīte Baille-Argent. Mazgājam šortus un un visādi citādi cenšamies atgūt pieklājīgu izskatu. Vēl tikai jātiek līdz mašīnai – kādi 3 km, ieliņas un ceļi cauri 2 ciematiem, bet visu laiku krietni augšup. Iznāca diezgan ilga un pagrūta pastaiga, radās mazliet sajēga par šāda veida taciņām.
Šodien visu kaut ko iemācījāmies. Kāpēc 12 km pieveikšanai vajag 9 stundas? Izrādās, ka iet nozīmē brist līdz potītēm pa mālainiem dubļiem (var arī mēģināt pa maliņu un tajos pašos dubļos iestūrēt sēdus). Nākamais piedāvājums ir šļūkt uz dibena pa mālainu nogāzi. Var arī censties brist pa smuku zālīti, zem kuras ir paslēpti slidenu sakņu mudžekļi. No takas malas arī ik pa brīdim uzglūn kāda zālīte, kura grib iegriezt vai vismaz pieķerties drēbēm (vakarā ilgi plēsām dažādu floru nost no zeķēm un kājām). Izrādās arī, ka 680m maršruta aprakstā ir starpība starp lielāko un mazāko augstumu. Reālā (kumulatīvā) augstumu starpība ir 1600m.
Iemācījāmies arī, ka mežā var būt krēslains un patīkami vēss, lai gan tur augšā spīd saule un ir 30 grādi. Arī lietus te uzreiz neuzkrīt uz galvas, bet samitrina visu pamazām.
Visbeidzot – dezinfekcijai labi noder punšs.